Vēsture, kādu to redz katrs savu...

Iepriekšēja gadsimta raksti, spriedumi par Daugavas ūdensceļa jautājumiem. Jaunākas ilustrācjas un komentāri.

V. Lamsters  Vikingu ceļojumi pa Daugavu.
1934.10.12 Latvijas Tūrists

Nosaukt tos par ceļojumiem šī vārda pilnā nozīmē būtu varbūt nepareizi. Īstenībā tie bija vai nu sirojumi, jeb tirdznieciski braucieni, lai gan šo abu jēgums tais laikos grūti šķirojams. Tirgotājs vienā laikā bij arī sirotājs un otrādi — kā nu kuru reizi bij izdevīgi. Un reizē ar to viņš bija arī ceļotājs.

Ka mūsu Daugava ir senā «Lielā Austrumu ceļa» nozarojums un ka tirdznieciskie sakari ar Skandināviju bijuši visai dzīvi, par to zinātnieki vienisprātis. Domas dalās vienīgi par to, cik liela loma bija Daugavai šai satiksmē starp Eiropas ziemeļiem un tālām Austrumu zemēm un vai skandināviešu apmeklējumi pie mums bijuši tikai īslaicīgi, jeb viņi še būtu kādreiz nometušies ari uz ilgāku laiku. Lai nu šā vai tā, pa liek tomēr fakts, ka Daugava ir bijusi ieslēgta Lielajā Austrumu ceļā un satiksme par to ir bijusi visai dzīva. Uz to norāda kā daudzie arābu naudu un kauri gliemežvāku rotu atradumi, tā arī importētās skandināviešu lietas, kas pie mums tiek atrastas. Bez tam Dynu, tas ir Daugavu vairākkārt piemin gan rūnu rakstos, gan sāgās un nostāstos. Un ja apstiprinātos, ka senā Gardarika (tas ir piļu zeme) meklējama Latvijā, kā to domā Lietgalietis (skat. Latvijas Saule. 1926. g.  47-48), tad šādu apstiprinājumu būtu vēl vairāk, jo ne uz vienas upes krastiem nav atrodami tik daudz pilskalnu, kā pie Daugavas.

Otra problēma — vai skandināvieši būtu še nometušies arī uz ilgāku laiku, mūsu gadījienā var mazāk interesēt. Atzīmēsim vienīgi kāda Vil g. s. nezināma autora — tā sauktā Ravennas ģeogrāfa liecību, kurš atstāstīdams gotu filosofa Markomira vārdus, vēsta par kādu dāņu koloniju pie Daugavas. «Dānija» — viņš saka — «dzemdē vīrus, kas naiki mācīti un drošsirdīgi, taču ne tik uzņēmīgi, kā tie paši dāņi, kas piemājo pie Dinas upes (resp. Daugavas).» Archaioloģiskos izrakumos, kas līdz šim izdarīti, nav konstatēts, ka Piedaugavas apgabalos būtu pastāvējusi kāda skandināviešu koloni ja, kā tas bija kādreiz kuršu zemē — Jūrpilī (tag. Grobiņā). Slēdziens tomēr nevar būt ga līgs, iekams nav sistemātiski izpētīts viss Piedaugavas apgabals.

  Kas nu sakāms par skandināviešu ceļojumiem pa Daugavu, tad viņiem bija pazīstams ne tik vien Daugavas lejas gals, bet arī tās sākumi. Tā, kāda saga (Qaunqu-Hroles saga) zin vēstīt, ka konunqs Rôqqvids jau jaunekļa gados bijis nepagurstošs vikings un pārstājis apakš sevis daudzas zemes, kas atradušās gar Dynu (Daugavu), kura tekot pa Gardarikas valsti... «Šī upe —- trešā, jeb ceturtā no lielākām upēm virs zemes ; pazīstamais Ingvars, savas staiguļošanas laikā, kā tas minēts stāstos par viņu, uzzinājis šīs upes izteku.»

Kāda cita saga (Kristni saga), no vēlākiem laikiem, atkal vēsta par diviem ceļotājiem — Torvaldu Kodransonu un Stefneru Torqilsonu, kas gar Rietum-Eiropu devušies uz Palestīnu, jeb kā sagā teikts — Jeruzālemi (Jarosaloheim). Atpakaļbrauciens noticis caur Konstantinopoli (Miklagards), «un pēc tam viņi virzīja ceļu caur austrumu zemēm pa Nepras (Dņepras) upi uz Koenogardi (Ķijevu). Rūsijā (Ruzia — Krievija), Polockas tuvumā (Palteskin) Torvalds nomira un to apraka augstā kalnā, ko par Darfne sauc, pie Sv. Jāņa baznīcas.» Abi vikingi tā tad, lai no kļūtu dzimtenē, izlietojuši sen pazīstamo ceļu pa Daugavu.

Arī IX g. s. slavenākajam vikingam — Ragnaram Rodbrokam Daugava nav sveša. Šis dzelžainais dēkainis un skalds, kas izsirojis visu Eiropu, starp citu 845. g. izlaupīdams Parīzi, mūžīgā slavas alkumā sadomājis padarīt kaut ko tādu, ko neviens līdz tam nebija iedrošinājies darīt, un proti : 2 kuģos iekarot Angliju. «Un lūk» — stāsta saga — «viņš cēla divus kuģus, kas bija lielāki par visiem, kādus jeb kādreiz cēluši ziemeļu zemēs». Gan sieva cenšas to atrunāt no šāda bīstama pasākuma, bet velti. Lepnais vikings atbild : Kas tas par varoņdarbu, iekarot zemi ar daudziem kuģiem. Bet lūk, iekarot Angliju ar diviem kuģiem — tāda piemēra vēl nav bijis.» Pirms aizbraukšanas sieva dāvina viņam sevišķu kreklu, kas «nav vis šūdināts, bet austs, izausts ar mīlestību». Šim kreklam jāpasargā no visiem zobeņa cirtieniem un ievainojumiem, jo viņš veltīts dieviem. Te jāatzīmē, ka vikingi uzskatīja par sevišķi drošsirdīgiem tā saucamos berserkerus (t. i. kailkreklniekus, ber-serk — kails krekls), kuri devās cīņā bez bruņām, vienā kreklā.

Anglijas tuvumā vētra nogremdē abus lielos kuģus, taču Ragnars ar saviem ļaudīm pa spēj nokļūt malā un tūdaļ sāk sirot. Cīņā ar angļu konunqu Ellu, Ragnaru saņem gūstā un iemet čūsku bedrē. Te sēdēdams viņš uzsāk savu nāves dziesmu, atceroties visus savus va roņdarbus, starp citiem arī «to slavas pilno dienu, kad tas kā 20 gadus vecs jaunēklis uzsācis cīņas gaitas pie Dinas upes (Daugavas) ietekas. Astoņi jarli tur krituši un asinis lijušas aumaļām. «No sārtām straumēm sārta kļuva jūra. Cik daudz varoņu tur palika uz mūžu !» izsaucās Ragnars. Tālāk viņš piemin kādu sev veiksmīgu cīņu pie Aiviekstes (Ifu), kur arī «upe kļuva sarkana».

Ne tik vien sirojumu un tirdzniecības no lūkos devās skandināvieši pa Daugavu. Dažreiz tiem bij citi, nopietnāki iemesli, kā tas redzāms no vairākkārt daudzinātās Quta sagas. Saga stāsta, ka Gotzemi (Gutlandi) atklājis kāds vīrs, vārdā Thilvars. Tā dēlam Hafti savukārt bijuši trīs dēli, kas salu sadalījuši savā starpā. Ar laiku to pēcnācēji tā savairojušies, ka zeme nespējusi visus uzturēt. Tad ļaudis sanākuši kopā un metuši kauliņus, lai katrs trešais atstātu dzimteni un meklētu svešumā jaunu tēviju. Tie, pār kuriem kauliņi krituši, apmetušies tuvējā Farayn (tag. Fāro) salā. Šī sala nav liela un tā labta drīz vien kļuvusi par šauru un izgātņi devušies tālāk. Šoreiz viņi devušies uz kādu salu pie Aistu zemes (Aistland — Baltu zeme) krastiem un proti Daqaithi (tagad Dago sala). Taču arī še nav palikšana. «Tad viņi brauca augšup pa ūdeņiem, ko par Dyna (Daugavu) sauc un augšup caur Rūsu zemi (Ryzaland — Krievija), tik tālu tie brauca, kāmēr nokļuva Grieķijā (Gricland ; domāta Bicante)», kur tie lūdz grieķu konungam atļauju apmesties. Raksturīgi, ka šai sagā par izceļošanas iemeslu uz dots uztura trūkums dzimtenē. Vecs paradums ir sapulcināt jaunēkļus un pēc lozes tos izdzīt no valsts, «lai tie paši sev iegūtu valsti». Jaunieši savienojās pulkos, izvēlēja sev vadoni — vikingu (jūras karali ; vēlāk šis vārds pārgāja uz visu kara draudzi) un sasēdušies kuģos, devās plašā pasaulē. Kā kāda saga zin vēstīt, tad vikings metis šķēpu un kur tas nokritis, uz turieni, resp. tādā virzienā arī devušies. Sagas un nostāsti, kuros pieminēta Daugava ir vairāki, bet arī pievestie piemēri ir pie tiekošs apliecinājums tam, ka mūsu sirmā upe ne vienreiz vien savos krastos ir pieredzējusi drošo ziemeļu vīru ceļojumus.

P.Poļaks par  to pašu Dabas un vēstures kalendārā 1992.g. rakstā Daugava plūst tālāk - mēs ejam tālāk! - saites atveras no LNB "Gaismas tikla".

Daugava un Rīgas eksports  XVII.g.s., Ilga Grasmane,  1973.g.

fragments - Daugavas garums līdz jūras līcim bija 906 verstis, bet pa to varēja kuģot tikai no Toropas ietekas. Attālums no Toropas ietekas Daugavā līdz Rīgai pa ūdensceļu bija ap 770 verstu. 52 verstis lejpus Toropas Daugavā ietek kuģojamā Meža. Mežā savukārt ietek Obša, pie kuras atradās ievērojamais preču novietošanas punkts — Belija. No šejienes ik gadus pavasaros izbrauca 200—1000 strūgu, bet vasarā pa Obšu bija iespējams braukt tikai ar laivām un bieži vien nevarēja pat ar tām. Nepārtraukta kuģošana pa Daugavu sākās tikai pie Veļižas, 665 verstis no Rīgas. Šai posmā visu vasaru varēja braukt ari lielāka izmēra laivas.

Notikums ~

Atsaucieties Aiviekstes pagasta un pļaviņiešu aicinājumam, 2022. gada Rudenājos atzīmējot Baltu vienības dienu, notika priekšlasījumi par Vidus-Daugavas ūdensceļa pastāvēšanas mītiem. Vēsturnieks Gints Skutāns un novadpētnieks Aigars Liepiņš aplūkoja pilskalnu un svešzemju laivotāju saskarsmes iespējamību. Pagaidām punktu pieliek Aifur-2001 ekspedīcija, ar vēlējumu pļaviņiešu jaunajai paaudzei - turpināt interesēties par savu apkārtni kritiski iepazīstot agrāk rakstīto, un pašu zināšanu balstīt pieredzē.

Aifurs 2000. jūinijā Lovate.

Vārds vikings, domājams, cēlies no skandināvu darbības vārda vikja, kas nozīmēja aiziet prom, nošķirties, un tā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku bija atstājuši savu dzimteni, lai dotos karagājienā. Rietumeiropā vikingus sauca par normaņiem, Bizantijā par varingiem, bet Krievzemē - par varjagiem.

Vikingu laikmets ilga 8. - 11. gs,.

Kādā citā kartē būtu arī cita līnija - no Līvu līča

Viens kaut kas appludināts Ķegumā, un vienīgais taustāmais priekšmets Daugmalē, par kuru vēl pēta vai tik nav uz vietas grebts no vietējā plienakmeņs!

Tad nu lūk, ar šādu kuģi kuram iegrime ir vismaz 80 cm, domāt ka toreizējā Daugava bija veikli pārvarama, vēl atkaujoties no vietējiem labi veidotos nocietinājumos...

Fragments no 1930.09.01 Latvijas Tūrists

Par Aifur 2001 ekspediciju - Latvijas Kulturas fonda lapā -   ! pazudusi vietne ! http://www.lkf.lv/vikingi/LAT/aifur.html