poēzija ~
Abas Abavas pietekas vienmēr rakstos pieminētas kā māsiņas. Un ai, cik dažādas tās ir! Cik viena skopa tik otra devīga. Vislīdzīgākais ir sākuma kanāli un lejas gravas. Kopīgais neatraujami Velna kampiens. Vārds arī tām, lai kā locīts, galu galā līdzīgs. Abu krasti bagāti avotiem, turklāt tādiem kuri "ražo" avotkaļķi. Vienas no Latvijā lielākajām atradnēm bijušas.
Kopā ar Abavas ieleju ceļotāju apjūsmotas, gan tikai līdz Buses
pilskalnam, reti kad līdz Pūces dzirnavām. Lai gan līdz pat augšgaliem
ir ko staigāt un redzēt.
Tautas teika -
Aiz Pūces kroga un Matkules Strīķu mājām
saiet Abavas pietekas Amulis un Imulis uz kādiem trīs simti soļiem tuvu
kopā. Veci ļaudis stāsta, ka te Vells, gribēdams abas upes salaist
kopā, jēmies sagrābt starpā atronamo zemi saviem lieliem nagiem un
aiznest projām. Kad tas bijis to zemi starp abām upītēm ar abām rokām no
katras puses sagrābis, šo grābienu jau labi cieti sakampis un uz augšu
pacēlis, te padziedājis gailis, un Vells nu atstājis grābienu tādu, kāds
tas vēl šodien tur redzams.
Krišjānis Barons piemin arī abas upelles 1859.g.
5) to jauku un prahwu 20 juhdzu gaŗŗu Abawas u. Ta isceļļahs pee Jaunpils purwaiņa widdu, uzņemm pee Irlawas Weesatas uppi, kas no Remtes ezera nahk, un dohdahs, leelu lihkumu apmezdama, gar Kandawu un Sabilli, kur ļohti jauki, gan plikki nu stahwi, gan beezi ar kohkeem apauguschi krasti, uzņemm wehl Uskuppi un Ahzuppi jeb Wilpeni un saweenojahs pehdigi pee Abawas muizchas ar Wentu.
Tā visos rakstos un kartēs īsta skaidrība par vienu kopīgu nosaukumu katrai upei nav.
Ja Amula visu laiku ieņem stāvāku gravu, tad Imulai ir plašumi un sazarojumi. Arī pieteku raksturs no tā atšķirīgs.
Imulas
dolomītu klintis - atsegumi < kreisā krastā lejpus Pūcēm, iepretī
Zīlēm. Aizsargājams ģeoloģisks piemineklis kopš 1957.g. Virs 2 m biezas
Elejas svītas augšdaļas mālu, dolomītmerģeļu un smilšakmeņu slāņkopas
uzguļ ap 5 m bieza Jonišķu svītas raiba sastāva un krāsas dolomītu
slāņkopa. Tajā daudz brahipodu kodolu un nospiedumu.
Kalnamuižas ūdensdzirnavu
Matkules pag., Tukuma apr.,
celšanas laiks nav zināms, bet tās minētas 1892. g. adrešu grāmatā
(muižas īpašn.: E. v. Brucken, melderis: O. Muski). 85 Dzirnavas
atradušās jaukā vietā pie Amulas upes ar dzirnavu ezeru un skaistu
parku. Ar 1920. g. dzirnavas no Latvijas Valsts zemes fonda nomā
melderis Jānis Švanks (1867-1950), kas iepriekš bija nomājis Liezēres
pag. Kalna dzirnavas (1894-1907) un Dobulu dzirnavas (1903-1920).
1924. g. Jānis Švanks kopā ar dēlu Jāni Verneru (* 1897) Kalnamuižas
dzirnavas iegūst īpašumā (apm. Ls 25000, -vērtībā). Izziņu par
dzirnavām sniedzis to īpašnieks, būvinženieris Jānis Verners Švanks: (86). Dzirnavu divstāvu ēka bija laukakmeņu mūra ar jumstiņiem klātu jumtu;
vēlāk uzcēla trešo stāvu ēkas vienā galā. Sākotnēji dzirnavām bija 1
skreja (dzirnakmeņa 1,25 m) rupjai malšanai un 1 skreja grūbu -
putraimu gatavošanai. Tas darbināja virsteces ūdensrats. 1926. g.
dzirnavas pilnīgi pār būvēja, uzlabojot arī slūžas un noteces kanālu.
Ūdensrata vietā iebūvēja turbīnu sistēmu ar 3 skrejratiem uz kopējas
līmeniskas vārpstas. Tur bija 1 dvīņu turbīna ar diviem 18 zirgspēku
skrejratiem un viena atsevišķa 18 zirgspēku turbīna. leslēdzot 1, 2 vai
3 skrejratus, varēja panākt, ka turbīnas strādā ar samērā augstu
lietderības koeficientu kā ar lielu (maks. 54 zirgspēku), tā arī ar
mazu (8 zirgspēku) jaudas patēriņu. Tas pie svārstīgā Amulas upes ūdens
daudzuma ievērojami palielināja dzirnavu darba spējas. Malšanas
skrejas papildināja ar valču un plānsietu komplektu. Apgaismošanai
ierīkoja 4 kW dinamomašīnu. Dzirnavas ražoja rupjos un bīdelētos
miltus, grūbas un putraimus. Dzirnavas pēdējā laikā vadīja īpašnieka
brālis ar vienu algotu melderi, un tās darbojās nepārtraukti, sezonas
laikā (no septembra līdz februārim) bieži arī nakts maiņās ar otru
melderi. Izbūvētajās dzirnavās bija domāts nodrošināt vecuma dienu
patvērumu vecākiem un darba vietu brālim, bet ar 1940. g. padomju varas
nacionālizāciju un sekojošā kara notikumiem tas viss tika iznīcināts.
1944. g. beigās Jānis Verners Švanks meklē patvērumu Rietumos, pēdīgi
nonākot Kanādā; tēvs paliek Latvijā un mirst 1950. g. Dzirnavas vairs
nedarbojoties un sabrūkot. (AT1985).
/../ Vienu tādu dzirnezera dambi (citā) rajonā jau izrāva Zaņa kad sāk plaukt lapas, tagad tur melns krāteris ...
Tam līdzās par Imulas ne mazāk slavenām PŪCES dzirnavām - Pūces dz., U, vv, v, z, īp. J. Bolšteins
Brālis Emilis savā īpašumā bija ieguvis Pūces dzirnavas uz Imulas
krastiem. Tukuma apriņķī, Aizupes pagastā starp Kandavu un Sabili.
Ludvigs tur bieži ciemojies un baudījis Kurzemes Šveices skaistumu. Bez
zvejas Imulā un netālā Amulā viņš kāpelējis pa teiksmaino Matkules
pils-kalnu (Jurka Ernests 1962)
Kā "padumjie" Imulu taisnoja
Par kanalizāciju atceras Pēteris Skudra -
Tur, baidoties no elektriskās strāvas spēriena, upes taisnotāji bija atstājuši metrus 20 garu posmu, kur kā senāk ūdenī zaļoja elodejas, un vēl kādas mazāk pazīstamas zālītes, bet krastos auga iepriekšējie kārklu un avenāju krūmeļi.
Gaiķos 1937.g. lepojas ar - "Pagasta teritorijas zemes virsma pa lielākai daļai līdzena, izņemot
Imulas un Dzīvenes upju apkārtni, kura ir kalnaina un gravaina.
Pagastā ir daudz jauku vietu ar gleznainām dabas ainavām. Pagastu
šķērso vairākas mazas un lielākas upītes. Galvenās no tām: Imula,
Dzīvene (Vecsatiķu ezers) un Amula. Visas ietek Lielupes (?!) pietekā
Abavā."
Abas pietekas lejtecē šķērso Matkules pagastu, kurā visnotaļ pilnīgi savākti mikrotoponīmi (V.Strautniece). Tostarp uzzināms, ka ir divi Velna pēdas akmeņi. Kādā sānu gravā slēpjas Zāģeru velnakmens - to apraksta vietne ancentsites.
Zāģeru strauts pirms melioracijas novadīja slapajā purvaina Rāvu meža liekumu; ir saglabājis mūsdienām zudušo vec-saimniecības nosaukumu; ir Vānes un Kandavas pagastu administratīvā robeža, un kalpo par uzpludinājumu dīķu kaskādei. Tagad garums saisīnāts aptuveni līdz 2 km. Brīvajā Latvijā te bija Matkules pagasts un saimniecība iekārtojusi apmetni tūristiem. Turpat blakus atradās arī Strautiņi. Un Amulā viena no brasla vietām. APRAKSTS arī Avotiņa & Luksa ceļvedī.
Toties Busēs pirmā Latvijā tūristu mītne ar slaveno viesu grāmatu, Busenberga glabātu.
KARTES - Izdevniecība "Jāņa Sēta" Saldus un Tukuma novads, 2015; karte mērogā 1 : 75 000 (750 metri centimetrā);
JAUNĀKAIS - Tautas vietvārdu talkā parādās jauni nosaukumi Imulas krastos Matkulē. Redzami tam kuŗš reģistrējies!
Imants Ziedonis, Kurzemīte 1973.g. -
Pasakaini dažādas ir mazās
Imuliņas un Amuliņas ainavas. Dažādas: teiksmainas, miniatūras, dievīgas
un neticamas. Un tālu no lielajiem ceļiem. Ja republikā ir kāds
arhitekts ainavists un tam ir tiesības tās iezīmēt aizsargājamo ainavu
kartē, tad ir jābrauc uz Imulu un Amulu pavasarī, vai rudenī, kad acis
brīnās.