Periodiskie izdevumi

Dabas un Vēstures kalendārs 1989, izdevniecība Zinātne. Iznāk kopš 1962.g.

Nez vai visā kalendāra pastāvēšanas laikā būs kāds laidiens kurā nebūtu ziņas saistībā ar ūdeni, upēm. Tomēr 1989. gads ir īpaši veltīts ūdeņiem. Laikam jau beidzot ir apjausts piesārņotas dzīves ne-dzīve... Atlasīts SATURS:

Cik esam bagāti - A. Pastors; Stīdz maza upe mums garām - I.Eipurs; Kad sākas un beidzas ledus; Ar straumi uz jūru - A. Pastors; Mazās upes šodien un rīt - A.Urtāns; Mana bērnības upīte - M.Šternbergs; Regulētās upes - I.Rieksts; Mazo upju spēks - V.Novikovs; Lubāns senāk, tagad un nākotnē - I.Rieksts; Cilvēks ūdens malā - M.Leinerte; Konkrēti sārņi konkrētos ūdeņos - I.Eipurs; Bebrumājas upēs un krastos - M.Balodis; Avotu veldze - I.Galenieks; Ūdens dziesmas - A.Cimdiņa; Ezeru teikas - I.Politere;

Par strautu un avoksnāju ārstniecības augiem - H.Rubine; Par upju ieleju retajiem augiem - I.Fatare; Par ūdens ķērpjiem -A.Piterāns; Par avotu un strautu sūnām - A.Āboliņa; Par Gaujas viltīgajām sērēm - V.Ruņģis;

Senās laivas un kuģi mūsu upēs - A.Zalsters; Pirmie kanālu projekti Latvijā - V.Pāvulāns; Par mūsu plostu ceļiem - V.Pāvulāns; Senie tilti un celtuves - V.Pāvulāns;; Par ūdensdzirnavām - A.Biedriņš; Par Pelēču ūdensdzirnavām - A.Biedriņš;

Pilnu saturu un rakstus lasi periodika.lv 

Redakcijas priekšvārds pirmajam izdevumam 1923.g. aprīlī.

Darbu sākot.
Mūsu periodiskā literatūra pēdējos gados uzrāda stipru rosmi. Ne tikai izdevumu skaits ievērojami pavairojies, bet manāmi uzlabojies arī viņu satujs, pieaudzis virzienu dziļums un dažādība un pat izdevumu ārējais izskats tapis spodrāks. Viss tas neapšaubāmi liecina par tautas kulturelu uzplaukumu un gara dzīves padziļināšanos. Gan dažs labs no nopietnākiem izdevumiem vēl nav atradis pietiekoši stipru materiālu atbalstu lasītāju aprindās, bet mūsu kulturelo spēku izteicēja — inteliģence — vienā otrā gadījumā nav atteikusies arī no ievērojamiem materiāliem upuriem, lai nodrošinātu izdevumu pastāvēšanu. Redzamākais robs mūsu periodiskā literatūrā, bez šaubām, ir populāra dabaszinātniska žurnāla iztrūkums. Šo robu tagad grib aizpildīt Latvijas Dabas zinātņu mīļotāju biedrība, stājoties pie sava mēnešraksta izdošanas.

Pirmā numura SATURS - periodika.lv;

Daba un Zinātne (1934-19),

JAUTĀJUMI UN IEROSINĀJUMI.

Uzaicinājums. Lai novērstu Latvijas nomalēs cittautiešu skatus no aizrobežas valstīm un saistītu pie mūsu dzimtenes kulturālākiem apgabaliem, lūdzu skolas, kuru skolnieki gribētu sarakstīties apkārtnes mācībā, ģeogrāfijā un vēsturē 4-kl. pamatskolas kursa apmērā ar Ilūkstes apriņķa Kurciema I. pak. pamatskolas skolniekiem; uzdot savas adreses.

Kurcuma pamatskolā mācās dažādu tautību bērni. No pirmā mācības gada viņi. jāmāca latviešu valodā, kas bieži rada sarežģījumus skolas dzīvē un darbā. Spaidu kārtā grūti ieaudzināt viņos mīlestību pret Latviju, un no tādas mīlestības mūsu dzimtenei būs maz labuma. Ja nu atrastos skolas, kas vēlētos šo cittautiešu bērnu skatus (starp kuriem ir daudz latviešu, kas sevi vairs par latviešiem neskaita) sarakstoties vērst uz mūsu dzimtenes iekšieni, tās, no vienas puses, izdarītu pakalpojumu savai dzimtenei un, no otras puses, iepazītos ar īstiem apstākļiem un dzīvi mūsu valsts nomalēs, šādā ceļā latviešu tautai pazudušie un savu īsto tautību noliedzēji bērni dabiskā ceļā iemīļotu savu tēviju Latviju un atgrieztos latviešu vidū.

Adrese: Kurcuma pamatskola, Ilūkstes apriņķī, c. Kurcumu. Kurcuma p-skolas priekšniece. 

Dabas un Vēstures kalendārs 1991,

Arī pēc diviem gadiem, redzamajos 1991.g. vākos iekļauts īpaši daudz, un kā jau atmodušamies - par ilgi noklusēto Daugavu.

SATURS - Pie Daugavas sākuma - P. Poļaks; Daugava visu gadu plūst - A. Pastors; Daugavas krāces, kauli un grūbes - G. Eberhards; Rīgas līča pludmaļu barotāja - I.Proboks; Retumi Daugavas krastos - I. Fatare; Sūnas Daugavas ielejā - A.Āboliņa; Daugavas ielejas ķērpji - A. Piterāns; Papardes Daugavas krsatos - Z. Eglīte; Šis daudzveidīgais Skrīveru denderārijs - A. Mauriņš;...un šis unikālais Skrīveru mežs - S.Saliņš;

Daugavas kāpnes dabā un projektos - I. Rieksts; Ja būtu Daugavpils hes - I. Rieksts; Visvecākie parki Daugavas krastos - I. Janele; Trauksmi ceļ Rīgas līča planktons - L.Sidrevics; Daugavas senie zivju lomi - J. Sloka; Grib zivis ceļot pa Daugavu; Daugavas svētki krastos un sirdīs - J. Graudonis; Visas tautas rūpe - Daugava - J. Graudonis; Uz Daugavu raugās mākslinieka acs - L. Kiverte;

Senās ostas Daugavas krastos - A. Zalsters; Slīd plosti pa Daugavu - I. Grasmane; Cel mani pār` Daugavu - M. Svarāne; Vārdi kas palika Pļaviņu jūras dzelmē - R. Avotiņa; Daugava tautas dziesmās - V. Bendorfs. 

Dabas un Vēstures kalendārs 1978,

PAZEMES ŪDEŅI LATVIJĀ

I. Galenieks

Ar savām nerimstošajām izmaiņām pazemes ūdeņi atgādina dzīvu orga-nismu. Bieži vien katrā nākošajā dienā ir citāds šo ūdeņu līmeņu augstums un līdz ar to avotu ūdens deva jeb debits, mainās arī to ķīmiskais sastāvs un temperatūra. Šo maiņu kopumu laikā sauc par režīmu, un tā pētīšana ir tautsaimnieciski nepieciešama. Pazemes ūdens, kā teicis ievērojamais krievu ģeologs akadēmiķis A. Karpinskis, ir visvērtīgākais izraktenis. Hidroģeoloģiska informācija dod iespēju celt rūpnīcas, namus, tiltus ar mazākiem izdevumiem, pareiza meliorācija palielina ražas lauksaimniecībā utt.
Vislielākajām izmaiņām ir pakļauts zemes virsai tuvākais pazemes ūdens horizonts — gruntsūdens. Latvijā ir vairāki gruntsūdens režīma tipi. Starp-upju režīms sastopams ūdensšķirtņu rajonos, un tam raksturīgs zems līmenis
ziemas beigās un vasarā, bet augsts — pavasari, pēc sniega nokušanas, un rudens lietus sezonā. Līmeņa maiņas smilšainā zemē ir mazākas nekā mālainā, bet vismazākās tās ir tad, ja gruntsūdens smiltīs atrodas dziļāk.
Upju piekrastes režīms vērojams upju ieleju zemienēs. Zems līmenis ir tad, kad arī_ upē tas ir zems, bet augsts — palu laikā. Upju ielejās, netālu no ietekas jūrā, gruntsūdens līmenis ir stipri atkarīgs no jūras vēja sadzītiem ūdeņiem.
Nogāzes režīms sastopams starp ielejas nogāzes krauju un ūdensšķirtņu rajonu, ja zeme ir ūdenscaurlaidīga. Līmenis visu gadu praktiski nemainās, un ūdens nepārtraukti plūst virzienā uz ieleju, kur tas nereti parādās avotu veidā.
Gruntsūdeņu krājumi pieaug un režīms top izlīdzinātāks, ja zemi sedz mežs. Tā ka sniegs mežā kūst lēnāk nekā klajumos un virsūdeņu noplūšana ir traucēta, tad lielākā daļa ūdeņu iesūcas zemē. Atsevišķos rajonos gruntsūdens baro artēziskos jeb spiediena ūdeņus, kurus citur sedz ūdensnecaurlaidīgi slāņi. Spiediena ūdeņu horizontos, kas atrodas tuvāk zemes virsai, līmeņu maiņas ir līdzīgas gruntsūdenī sastopamajam, bet
tikai mazākas. Dabiski ka dziļākajos horizontos ūdeņu līmeņu maiņas ir nie-cīgas, bet zem pilsētām tās kļūst ļoti lielas atkarībā no rūpniecības uzņē-mumu darba laika. Pašlaik tiek veikti pasākumi, lai liela ūdens patēriņa rezultāta piejūras pilsētu artēziskā ūdens horizontos neieplūstu jūras ūdens.
Pazemes ūdeņi satur izšķīdušas vielas — kalcija un dzelzs savienojumus, agresīvo ogļskābi, sērudeņradi, ģipsi, vārāmo sāli v. c. dažādā daudzumā. Šo vielu daudzums nosaka pazemes ūdeņu izmantošanas iespējas. (Jāatzīmē, kā bagātākais sērūdeņraža avots Latvijā ir Ķemeru Lūžņugrāvja ceturtais avots, kas visvairāk izvirzīts uz ziemeļiem, — tā ūdens satur ap 51 mg sērūdeņraža litrā.) So ūdeņu ķīmiskais sastāvs parasti mainās nedaudz, bet ir arī izņēmumi. Jūrmalas pilsētas plūdmales gruntsūdenī sāls koncentrācija pieaug intensīvākas iztvaikošanas laikā, sevišķi jūlijā. Sēravotos — Baldonē, Siguldas «Zušos» — koncentrācija bieži vien pieaug pēc lietus un atkušņiem. Seklāko pazemes ūdeņu temperatūras svārstības ir virszemes temperatūras maiņu rezultāts, bet, jo dziļāk zeme, jo svārstības ir vājākas un, kā tas re-dzams shēmā, ūdens vēlāk sasilst un attiecīgi velāk arī atdziest. Atsevišķās vietās, kur ir specifiski vietējie apstākļi, piemēram, atšķirīga iežu siltumvadītspēja, ūdens vertikālās kustības utt., pazemes ūdeņi var sasilt un atdzist ātrāk vai vēlāk nekā parasti. Starpība starp pazemes ūdens gada mak-simālo un minimālo temperatūru 2—4 m dziļumā parasti ir ap 5° C, bet dziļāk zemē starpība samazinās.

Noskaidrojot pazemes ūdeņu temperatūras režīma likumsakarības (skat. shēmas augšējo daļu), pēc atsevišķu avotu temperatūras režīma var spriest, no kāda dziļuma ūdeņi izplūst. Tā, piemēram, Ķemeru Lūžņugrāvja 4. avots izplūst no 4—6 m dziļuma, bet 3. avota ūdens ir sajaukums no tāda paša un dziļāka ūdens. Sēravots «Akiņa» izplūst no dziļākiem slāņiem, pie tam, kā to liecina pazeminātā temperatūra, šie slāņi atrodas zem purva. No vēl lielāka dziļuma (ap 20 m) nāk Siguldas «Zušu» avota ūdens, kuram temperatūras minimuma un maksimuma aizkavēšanās pārsniedz pusgadu. Baldones sēravots iztek no apmēram 20—40 m dziļiem slāņiem, kur virszemes temperatūras svār-stību ietekme nav jūtama. Šī sēravota ūdens temperatūra visu gadu ir ap 7,ļ°C. Šāda temperatūra apmēram atbilst gada vidējai temperatūrai Latvijā. Vēl lielākā dziļumā temperatūra pamazām ceļas. Tā pie Valmieras no 318 m dziļa urbuma izplūst 13°G silts ūdens, Ķemeros no vairāk nekā 400 m dziļuma nāk 12° C silts ūdens. Attālumu, kas jāiedziļinās zemē, lai temperatūra pie-augtu par 1°C, sauc par ģeotermisko dziļuma pakāpi. Latvijā ģeotermiskā dzi-ļuma pakāpe sasniedz 40 m vai vairāk, bet Eiropā — vidēji 33 m.

Pazemes ūdeņu temperatūras režīms.

Fragmenti, citāti -

DABA, A. ČAKS

Periodiskie izdevumi

Dabas un Vēstures kalendārs, izdevniecība Zinātne. Iznāk kopš 1962.g.

SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU

Še redzamā lapa ir mans melnraksts par tēmu "dzimtās zemes upes". Ja gaidītu skaistu pabeigtu, nesagaidītu. Ai. Liepiņš