RAKSTI NO DAŽĀDĀM VIETĀM
Raķupes brīnums, Guntis Eniņš, Tepat Latvijā;
Pa Daugavas vilņiem; Jānis Siliņš, 1932.g. Daugavas izstādes gatavošanas ekspedīcija;
Ūdenskritumi un krāces, A. Pastots, V. Grāvītis, Dabas un Vēstures kalendārs 1985.g.
Pirmie kanālu projekti Latvijā, Vilnis Pāvulāns, Dabas un Vēstures kalendārs 1989.g.
Kā zivis noēda govīm ganības, Gaitis Grūtups. Gadsimta katastrofas Latvijā, 1999.
SAITES UZ RAKSTIEM DAŽĀDĀS VIETNĒS
Mirdza Leinerte, Dr. biol. ”Diena” 1999.g. 2. augusts
Grūtāk ir ar dabas radīto sistēmu un likumību atzīšanu un pieņemšanu, kaut arī tas stiprinātu mūsu drošību un vairotu mūsu labklājību. Izmantojot līdzības, var teikt, ka upes braucamā daļa ir tās ieleja. Justies brīvi savā ielejā ir upes ekoloģiskās tiesības. To nosaka dabas likumi. Upei ir tiesības ceļot pa ieleju gan telpā, gan laikā, ieņemot vienu vai otru tās joslu (palieni, virspalu terases) atbilstoši tekošu ūdeņu attīstības noteikumiem jeb likumsakarībām. Kur lai upe paliek, ja tās ieleju esam nosprostojuši un pārveidojuši?
Mēs esam pārveidojuši ne tikai upes ieleju un upi, bet arī sateces baseinu – pārmēru daudz izcirtuši mežus; nosusinājuši purvus un mitrājus, lielās vienlaidu platībās esam no-susinājuši arī lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus; pazeminājuši ezeru līmeni un pārvērtuši mazās upītes par lieliem, iztaisnotiem notekgrāvjiem. Esam sabūvējuši pilsētas ar asfaltētām ielām un laukumiem. Visas šis darbības veicina nokrišņu ūdeņu ātrāku aizplūšanu no sauszemes. Pilnīgi pretēji laika pārbaudi izturējušiem dabas likumiem un kaitējot dabisko ekosistēmu attīstībai.
Ar Daugavas trejkāršu nosprostošanu esam pakļāvuši degradācijai vienu no piecām lielākajām Baltijas jūru atjaunojošajām upēm. Ir pārrauta upes dzīvā, vienotā straume un iznīcinātas tipiskas tekošo ūdeņu organismu sabiedrības. Tādējādi sakropļotā Daugava vairs nav spējīga pilnībā izpildīt evolūcijas gaitā iemantotos uzdevumus – bez ūdens apkārtriņķojuma nodrošināt vēl arī minerālu apriti (tagad tie izgulsnējas ūdenskrātuvēs) un gādāt, lai jūrā ietekošais ūdens būtu tīrs. Dabiskos apstākļos ūdeņi ir piesārņoti tikai ar organiskām vielām. Interesantākais ir tas, ka lejteces organismi ir specializējušies saņemt augštecē līdz galam nesadalījušās organiskās vielas un turpināt to likvidāciju.
Uzskaitīto nodarījumu smagumu vēl pastiprina arī Lubāna līdzenuma pretdabiskā pārkārtošana – Lubāna ezera atdalīšana no tā sateces baseina un klānu nosusināšana. Tik būtiskas izmaiņas nevar palikt bez dabas atbildes reakcijas. Zemes pašregulācijas mehānismi darbojas nepārtraukti, tikai lēnāk, nekā top mūsu mašinizētie pārveidojumi, toties vispusīgāk un uz ilgāku laiku.
Tikmēr atcerēsimies jau uzkrājušos pierādījumus, kas liecina par mūsu līdzšinējo saimniekošanas paņēmienu neatbilstību ne dabas sistēmu, ne cilvēka ilgstošai un līdzsvarotai attīstībai.
”Diena” 1999.g. 2. augusts.
Guntis Eniņš
Jānis Metuzals, Talsu rajona dabas aizsardzības sekcijas priekšsēdētājs, mūs vedīs pa Raķupes aizmirsto ieleju. Lūk, pirmie divi milži pie vientuļajām Variēju mājām. To stumbru apkārtmēri ir 5,2 un 5,8 metri. Abi ozoli kā sirmi, bet stipri karavīri stāv sardzē upmalas ziedošā pļavā, Dundagas mežu vidū. Tikai pārsimt metru tālāk pie nākamā upes līkuma arī ir tāds pats patriarhs ar gadsimtiem vecu, milzīgu zibens rētu pār visu stumbru no augšas līdz apakšai. Pāri upei trešajā līkumā divi vietējas nozīmes dižozoli. Pat apbrīnas vērts ir 4,7 m resnā ozola monolītais, izcili augstais stumbrs. Mazliet tālāk liels bērzs ieaudzis miruša dižozola resnajā stumbrā kā milzu vāzē. Izskatās pēc gulivera buķetes. Un tā līkums aiz līkuma, milzis aiz milža. Raķupe mūs paņem kā pasaku grāmata, kā Dundagas mežu teiksma, ar pirmajiem soļiem, ar pirmajiem līčiem un dižozoliem. Cilvēku te nav, tikai zvēri un putni, tikai ziedošas pļavas kā daudzkrāsaini, kilometriem gari persiešu tepiķi, nebeidzamas upes cilpas un milzīgi ozoli starp tām. Upes krastos no visām pusēm kā fantastisku zvēru taustekļi, kā milzu čūskas ūdenī ielokās melnalkšņu saknes. Bieži vien krastu neredz — tas ir aptverts ar cietiem, ciešiem sakņu pirkstiem. Maija saulē pārkarsuši, izslāpuši un darbā pārguruši, atraduma priekā noreibuši, jau zem zvaigznēm mašīnā tikuši, vēl nezinājām, ka visu dižkoku uzmērīšanai nepietiks ne ar divām, ne ar trijām nākamajām dienām. šie laimīgie brīnumi mūs pārsteidza nesagatavotus un laikam tieši tāpēc bija tik jauki. Kā tas iesākās? Jau ziemā Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Dabas aizsardzības daļas priekšnieks Nopelniem bagātais dabas aizsardzības darbinieks Aivars Šiliņš ziņoja, ka pie Raķupes (toreiz es nemaz nezināju, kur tāda Raķupe atrodas), kaut kur ap bijušo Leišu māju vietu esot divi ozoli, kam stumbra apkārtmērs 6,2 un 6,8 metri. Likās neticami, ka vēl var būt tik veci neuzskaitīti ozoli. Kad atvaļinājuma laikā bijām Talsu novadā, ierunājos Jānim Metuzalam, vai tur varētu būt tādi ozoli un kā tos atrast. — Ne tikai divi dižozoli, bet tur būs kādi divdesmit, — atbildēja mežzinis. Bet patiesībā Raķupes un Lonastes līču pļavās uzgājām 111 vēl nereģistrētus dižkokus, 105 no tiem ir dižozoli, diviem stumbra apkārtmērs pārsniedz septiņus metrus. Bet 12 ozolmilži ir sešmetrinieki. Pārējie — četrus un piecus metrus resni. Raķupes ozoli ir unikāli un atšķiras no pārējiem Latvijas ozoliem ar savu resno stumbru garumu. Citur mūsu dižo zemzarīšu stumbri ir ļoti resni, bet strupi, toties Raķupes ozolu stumbri savu dižo resnumu saglabā neparasti augstu un pārsteidz ar stumbra koksnes tilpumu un varenumu. Vēl dīvaināk ir tas, ka šie varenie koki neaug mežā, bet ir auguši klajumā, Raķupes līču pļavās, kuras senāk tika pļautas. Par to liecina upes lokos saglabājušies daudzie vēl veselie un arī pussakritušie romantiskie siena šķūnīši, šiem ozoliem izpalika konkurences cīņa uz augšu par valdošo vietu pēc gaismas. Tad kādi gan citi vareni spēki lika stiepties ozolu stumbriem uz augšu? Acīmredzot tā ir trūdu bagātā palieņu pļavu augsne un labvēlīgais mitrums, kā arī maigā tuvās jūras elpa. Par to vasaras otrajā pusē liecina arī milzīgā zāle līdz pieciem. Ja vārdu «dižkoks» negribam attiecināt šauri un viennozīmīgi tikai uz stumbra resnumu vien, bet šajā jēdzienā vēlamies ietvert visu koka stāvu kopumā, kā tam patiesībā arī būtu jābūt, tad šeit pie Raķupes ir karaliski eksemplāri ar vislielāko koksnes tilpumu, kas būtu jāatzīst par Latvijas un arī Baltijas visdižākajiem ozoliem, šie ozolmilži var dot lielisku sēklas materiālu ar izcilām ģenētiskajām īpašībām nākotnes ozolmežu selekcijai, šis ir arī vislielākais dižozolu kopojums Latvijā. Domāju, ka šī unikālā ieleja pelna īpašu ievērību, lai tā tiktu saglabāta neskarta kā kompleksais liegums. Bez pieminētajiem dižkokiem te ir bebru un citu zvēru paradīze. Vairākkārt mēs satikām mežacūku barus un staltbriežus. Augustā es šeit ievedu Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupu. Baidījos, vai viņi sapratīs Raķupes ozolus un vai neizbīsies no pirmatnējās dabas. Bažas bija veltīgas: visi bija pārsteigti, priecīgi un gandarīti — pārsteigti par gājienu cauri pirmatnībai, priecīgi par uzveiktajām grūtībām un gandarīti par padarīto darbu, četri gadsimtu milži tika atbrīvoti no egļu apauguma. Mūsu vidū bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza direktors Andris Zvirgzds. Īsā laikā viņš paspēja pamanīt trīs aizsargājamo augu sugas. Andris Zvirgzds un arī Nopelniem bagātais mežkopis un dižkoku speciālists Staņislavs Saliņš ir pārliecināti — šī ieleja jāņem valsts aizsardzībā jo ātrāk, jo labāk. Raķupes pļavas jau sen vairs nepļauj, tās uzrok tikai mežacūkas. Tas nozīmē, ka ekosistēma mainās. Pļavas sāk aizaugt ar jaunu mežu. Daudzus sirmus karaliskos ozolus ielenkušas blīvas egļu jaunaudzes. Bet tas nozīmē, ka tādiem dižozoliem agri vai vēlu būs jāiet bojā, jo egle ozolam ir antagonisks koks. Neapšaubāmi, ka šādi dižozoli ir jāatbrīvo, egļu audzes ap tiem izcērtot. Bet ko darīt ar pļavām? Vai ļaut tām aizaugt un pārvērsties necaurejamā briksnājā? Vai tomēr labāk saglabāt pašreizējo bioloģisko vidi? Manuprāt, šīs līču pļavas tomēr vajadzētu izpļaut un saglabāt to ideālo skaistumu, kāds te ir pastāvējis vairākus gadsimtus. Jo neviens parks nevar skaistumā sacensties ar Raķupes brīnumu. No Irbes uz augšu pa Raķupi jau nāk melioratoru izlūku grupas.
Karte zīmēta pēc 1946. gada psrs armijas ģenštāba pamatnes. Raustītā līnija bijušās gultnes, nepārtrauktā tagadējās.
Šoziem Meliorācijas institūtā pie projektiem un rasējamiem galdiem sagūla projektētāji un lūkoja izprast, kāda izskatīsies iztaisnotā Raķupe un kādi būs krasti. Lielie ozoli palikšot. Bet? ... Ozolmilžiem vajadzīga sava zeme, sava pierastā, iedzīvotā mājvieta. Gruntsūdens līmeņa maiņa var tos pazudināt. Tāpēc steidzami, neatliekot uz rītdienu, nepieciešams noskaidrot šīs zemes vērtību — naudā un skaistumā, saimniecisko un ekoloģisko, šodienai un nākamībai. Meliorācijas izlūkgrupas jau strādā ar pilnu jaudu, bet nestrādā neviena dabas aizsardzības izlūkgrupa — biologi, dendrologi, zoologi. Kas notiks ar bebriem, aizsargājamiem augiem, unikālajiem dižozoliem? Es aicinu: saglabāsim Raķupes brīnumu arī bērniem! Viņi jau būs stiprāki un pratīs to pacelt un nodrošināt tālākām paaudzēm.
No grāmatas Gadsimta katastrofas Latvijā. Gaitis Grūtups, 33.lpp., fragments.
Lubāna zemiene ir vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometru plašs līdzenums ap Latvijas lielāko, lēzenu krastu ieskauto Lubāna ezeru un Aiviekstes augšgalu. Lubānā, kāds tas bija izveidojies no dabas, ietecēja Lakste, Asne, Strūidze, Lisiņa, Teiča, Melmute, Sala, Malta, Rēzekne, Pupiņa u.c. par nosauktajām mazākas upes un strauti, taču ezera izteka bija tikai viena - Aiviekste.
Sevišķi gadsimta pirmajā pusē pavasara palu maksimālais pieplūdums šajā rajonā bieži vien vairāk nekā trīs reizes pārsniedza Aiviekstes maksimālās caurvades spējas. Lubāna zemiene tad pārplūda pat par 70 procentiem. Turklāt slapjajās vasarās pavasara ūdeņi neatstāja applūdušos laukus līdz pat jūlijam, tādējādi radot zemniekiem lielus zaudējumus.Lūk ko par šo problēmu rakstīja Pēterburgas avīzes 1902.g. 7.XII.
"Gruhti ir bijis wiņeem arweenu, bet schogad şewischki gruhti. Mauroja pawaşar' gowis, blehja aitiņas, ganos praşidamàs, — bet kur tu wiņas laidişi: uz ganibam uhdens — ka balts ween kaujas. Un tà palika dazcham labam şaimneekam lopi kuhtî wişu waşaru. No şeena ar neka neiznahca: zahli pļawâs noehda asari un raudas. Paraudaja, paraudaja dazcha laba muhsu mahte, bet beidzot tomehr kustoņus pahrdewa. Kà tiks pee jauneem, — Deews to zin. Ja, tahdu postu nes mums Lubanes ezers. Un tà tas gadu no gada."
1922. gadā zemieni piemeklēja vēl vieni katastrofāli plūdi, kas nesa zaudējumus ap 2 miljonu latu apmērā.Steidzīgi, negaidot pirmās Saeimas ievēlēšanu, 1922. gada rudenī Latvijas Republikas Satversmes sapulce pieņēma lēmumu par valstiska mēroga pasākumiem šīs problēmas risināšanā. 1928.gada plūdi problēmas risināšanas gribu vēl vairāk pastiprināja. Diemžēl par pamatu netika ņemtas pasaulslavenā latviešu hidrologa Pētera Stakles nostādnes, bet gan inženiera Antona Kursiša agrāk iesniegtais visai grandiozais, taču mazefektīvais Aiviekstes regulēšanas plāns. Tā īstenošanas rezultātā vasaras un ziemas mazūdens mēnešos Lubāna ezera platība samazinājās par trim ceturtdaļām (no 88,3 līdz 25 kvadrātkilometriem). Turpretī lielie plūdu līmeņi, kā, piemēram, parādija 1956. gada pali, palika apmēram tie paši.
A. Pastors, V. Grāvītis IEVADS
Pa šauru, līkumotu taku šķērsojot necaurredzamu, smaržojošu gāršu, gadās, ka klusumu iztraucē krākšana. Vēl daži simti soļu, un dabas mīļotājs ierauga putojošu ūdenskritumu vai mutuļojošu upes krāci. Sevišķi vareni un darbīgi tie izskatās pavasarī.
Paskatieties, cik dziļi mazais, centīgais ūdenskritums iegrauzies dolomīta klintī, salīdzinot ar šīs klints augstumu strautiņa krastā! Par ūdenskrituma čaklumu liecina dolomīta bluķi, šķembas, zvirgzdi un oļi, kurus tas atrāvis no klints un sadrupinājis un kuri tagad guļ tam pie kājām.
Strautiņš izgrauzis veselu ieleju, izlauzdamies cauri dolomītu slāņiem, kas tagad redzami tā krastos. Un šajā ielejā jau paspējuši ieaugt koki, daudzi no tiem visai resni, un no daudziem pāri palikuši vairs tikai lieli, satrunējuši celmi. Mēs varam paši it kā redzēt cauri gadsimtiem, paši izsekot, kā dabā viss pamazām izmainījies, un iedomāties, kā vēl mainīsies, kā mundrais strautiņš strādās tālāk. Ūdenskritumi ir jāsaudzē. Mūsu republikā šo dabas veidojumu ir ļoti maz. Skolnieki un kurš katrs var mācīties pie tiem iepazīt dabas dialektiku.
Upes ūdenim darbojoties gadu tūkstošiem ilgi, dolomīta slāņu ūdenskritumi vietām pamazām noārdīti un to vietā palikušas dolomīta klinšu krāces. Citās vietās krāces izveidojušās; upēm šķērsojot ledāja laukakmeņu krāvumus. Krāces ne mazāk spilgti kā ūdenskritumi rāda nebeidzamo kustību dabā.
Ūdensturistiem krāces dod iespēju pārbaudīt savu spēku un veiklību. Tomēr, lai izvairītos no nelaimes gadijumiem, ūdensturistiem ir nepieciešams zināt, kur krāces atrodas. Šo iemeslu dēļ sastādīts Latvijas ūdenskritumu un krāču saraksts. KOPĀ sarakstā iekļauti 23 kritumu un 60 krāces.
1989.09.14 Dzimtenes Balss, , V.Grāvītis, I.Galenieks
Te dzimst upe. Te tā barojas un pieaug spēkā. Un ceļinieks nāk padzerties. Jau sen tautas tradīcijas liedza piesārņot avotus. To liedz arī mūsdienu noteikumi, jo avoti ir pielīdzināmi dzerama ūdens ņemšanas vietām. Cienām visus avotus. Pieminēsim dažus. Diženākos. Augstāk stāvošajiem cieņa. Šoreiz — augstāk tekošajiem. No tiem diženākais ir Bolēnu Veselības avots Gaiziņkalna tuvumā. Ošu gravā pie teikām apvītās Raganītes upes. Ar ģeoloģiskā dabas pieminekļa goda nosaukumu. Tik augstam avotam, protams, šaurs ir barošanās lauks. Vai nu ūdens nāks pret kalnu? Un tomēr — šis ņiprais avots ir kāpjošais, nevis krītošais. Nekur citur Latvijā nevar tik ērti salīdzināt avota darbības režīmu ar nokrišņu daudzuma maiņām barošanās laukā.
Augsts ir arī Vizikoku Acs avots Alūksnes augstienes paugurainē Alsviķu ciemā pie Strautiņiem, Melnupes kreisajā krastā pie Sulupītes ietekas. Kāpjošs un mutuļojošs augstienes avots ar lielu ūdens debitu un ļoti daudzveidīgu ķīmisko sastāvu, kas līdzinās divdesmitkārt atšķaidītam Ricas-Avadharas minerālūdenim.
Pie mūsu raženākajiem pieder trokšņainā avotu rinda ar kādām 25 mutēm Vaives augšteces stāvajā kreisā krasta nogāzē netālu no Vaives (apdzīvota vieta) Gaujas nacionālajā parkā. Savienoti ar grāvi un dambi, tie savā laikā parādījuši savu spēku, griezdami kādreizējās Dāvida dzirnavas.
Lielākajam un mazākajam no Vecmelderu avotiem pie Aknīstes, dzirnavu dīķi barot palīdz citi, kuri atveras zem ūdens līmeņa. Spēcīgs strauts aiztek no dīķa uz Susēju. Vecās sudmalas tiek restaurētas.
Allažu Kaļķugravas tā sauktie Deviņi avoti jeb Septiņi avoti, arī Dzirnavoti pie kādreizējās mežkunga (mežsarga) mājas Mežamuižas satek kopīga bļodveida ieplakā un veido strautu, kas krākdams strauji tek pa stāvu nogāzi lejā uz dzirnavu dīķi. Senāk ūdens no dīķa dambja pa ūdens tiltu tecēja pāri ceļam uz Kaļķugravas dzirnavu ūdensrata. Dzirnavu ēka ir celta no šūnakmens, un tajā dzīvojis tēlnieks T. Zaļkalns.
Liepājas rajona Cīravas ciema Dzērves Bērziņu spēcīgie un stipri kaļķainie kāpjošie avoti verd augšup no pašu avotu izgulsnētā baltā šūnakmens spraugām. Ūdens ir neparasti dzidrs, un cauri tam redzamas gan maziem krāteriem līdzīgās avotu iztekas, gan neparasti skaisti zemūdens augi gluži kā lielā akvārijā.
No Amatas labā krasta mazliet lejpus Cēsu dzelzceļa tilta, netālu no Kalna Smīdēm, iztek 3 metru plata, ap ceturtdaļmetru dziļa un 80 metru gara strauja avota upe. Tā kādreiz bijusi pieminēta literatūrā — tagad to no jauna atradis Guntis Eniņš.
Bārbeles avots Bauskas rajona Bārbeles ciemā Iecavas upes ielejā ir pirmais mums zināmais sērūdeņraža avots, tas kļuvis zināms un minēts dokumentos.
Jānis Siliņš Izgl. min. skolu muzeja pārzinis
Mūsu Daugava, Māte, Māmuliņa, kā to tautas dziesmās dēvē, palīdzējusi daudz, simtiem gadus tautām, kas tās krastos dzīvo, bet Latvijas daļā, galvenā kārtā - latviešiem sagādāt, nopelnīt dienišķu maizi — uzturu. Tās garums 1003 klm. un tā sākas tāļā Krievijā, nelielā Dviņecas ezerā. Redzēt Daugavu vienā vietā, tad otrā, nav vēl tas, kas redzēt to visā garumā, kaut arī tikai Latvijas daļā. Daugava ir braša, krāšņa, varena un devusi daudz vielas dzejniekiem, rakstniekiem u. t. p. Tā, Kr. Barona sakopotās „Latvju daiņās'' Daugava apdziedāta (ieskaitot variantus) kādās 570 dziesmās. Daugava likusi par sevi runāt un vēl ilgi liks runāt un apbrīnot tās varenumu, skaistumu un arī lietderību. Arī Gauja skaista, varbūt savā ziņā vietām vēl skaistāka kā Daugava, bet tās skaistums un brašums agrāk nav tik daudz slavināts, kā Daugavas. Par Gauju tā paša autora sakopotās tautas dziesmās, Gauja apdziedāta tikai 24 latvju tautas dziesmās. 1932. g., kad Izglītības ministrijas Skolu muzejs bija nodomājis sarīkot Daugavas izstādi, vajadzēja vispirms Daugavu redzēt visā tās garumā, saprotams Latvijas daļā, lai savāktu vajadzīgos materiālus, kā : kartes, fotoattēlus, iežus, augus, zivis, putnus un zīdītājus. Tādā nolūkā tad 13 vīri, kā par brīnumu 13. jūlijā, sadalījušies dažādās specialitatēs, Krāslavā sēdamies 5 laivās un uzsākam pa Daugavas viļņiem uz leju 2 nedēļas garo ceļojumu. Tā, lūk, sākās mūsu interesantais, skaistais, bet arī grūtais ceļojums. Visiem, kuri mīl Latviju, vēlas iepazīties ar tās skaistumu, varenību un vēlās kļūt bagātāki savās ģeogrāfiskās un ģeoloģiskās zināšanās, vienalga, kādas tautības tie būtu, kuri, saprotams, nebaidās no grūtībām, ieteicams šo ceļu mērot.
Krāslavas apkārtne — dabas ainavu bagāta. Brīnišķīgs skats to aplūkot no Krāslavas ģimnāzijas jumta. Kilometrus 2 lejpus Krāslavas, upes labā krastā, vērojams kāds tumšs slānis. Tas ir starpledus laikmetā, interglaciālā slāņa nogulums, ko vietējie sauc pat par brūnogli vai akmeņogli. Tās slāņos tiešām dabūjami daži nelieli, pārogļoti koka gabaliņi, ar akmeņoglei līdzīgo spīdumu. Vēl lejāk pa Daugavu, vairāk labajā upes krastā, krāšņais Slucišku kalns. Pie tā mēs spara pilni, pirmo nakti pavadījām zem klajas debess. Liesmo ugunskuri, sīc tējas katliņš un trumuļi, šalc klusi priedes, Daugavā vel putu kamoliņš, bet Slucišku kalns runā : no tā pastāvīgi ripo lejā oļi, no kuriem tas sastāv, jo tas ir šļūdoņu sanests, tā radīdami neparastu troksni. Slucišku kalns ir dzīvs I Vēl ilgi tas runās, jo oļu krājumi ir lieli. Runājošais Slucišku kalns jāredz un jādzird katram. Kad saule jau bija pacēlusies pāri priežu sila galotnēm, bijām ieturējuši brokastis un kautko derīgu katrs ievācis, atzīmējis, izmērijis izstādei, sēdamies laivās un braucām tāļāk. Kādreizējā pilsētiņa Kaplava — ta daudz neko nedod. Tomēr ari tanī vērīga acs saskata vienu otru interesantu ornamentu logu izrotājumos, durvju eņģēs v. t. p., jo vienmēr visos laikos ir bijuši meistari, amatnieki, kuri ko meklējuši, veidojuši. Arī tās apkārtne ar dabas ainavām ne visai bagāta. Šur tur pa ceļam krastos apstājamies un pievācām objektus, kas izstādes krājumiem būtu derīgi. Arī putniem Daugava bagāta. īsti gāju laikā Daugavai liela nozīme. Pie straumes galvenā kārtā pieturas purvu, ūdens un jūras putni, krastus atkal apdzīvo ķauķi, krastu bezdelīgas, zivju dzenītis, cielaviņas, lakstīgalas, tilbītes un t. p Netrūkst Daugavas krastos, pēc sava sagrupējuma, ari plēsēju putnu, lai gan tie patiesībā nemaz tik plēsīgi nav, kā tos visus tauta iedomājas. Lūk, pāri tumšiem atvariem, netāļu no mums laižas niedru lija (Circus aeruginosus aeroginosus L.). Ta ir īsta upju iemītniece. Jo zemākas un ūdeņainākas vietas, apaugušas ar krūmiem un meldriem, jo mājīgāki ta jūtas. Laizdamās pāri meldriem un krūmiem, ta saprotams mēģina ieraudzīt starp tiem arī kādu putnu, lai tad to sakamptu savos asos nagos un apmierinātu ēstgribu. Kur Daugavas krasti paliek lēzenāki, tur tāļumā aizstiepjas zāļainas pļavas, virs tām riņķo ķīvītes — Vanellus vanellus L. Viņu balsis ceļas un krīt un skan, kā kad virinātu nesmērētas durvis. Citās zemēs viņas olas cienot kā lielu gārdumu. Gariem, līkiem knābjiem, galvas grozīdami uz vienu un otru pusi, slaidi spārnus locīdami un žēli iekliegdamies gaisā paceļas no pļavas divi putni, prāvāki kā lauku baloži. Tās lūk ir kuikalas (Numenius argnata argnata L.) plašu pļavu iemītnieces. Viņu balsis skan ļoti melodiski un tāļu sadzirdamas. Tā kā tās barojas ar kukaiņiem, kāpuriem un mazākiem gliemežiem, tad tām Daugavas krastu pļavās barības diezgan. Tā vērodami un vākdami materiālus esam jau sasnieguši Daugavpili. Apmēram no Piedrujas līdz Daugavpilij — Daugava tek uz rietumiem, bet no Daugavpils te savu virzienu maina, pagriežās uz ziemeļrietumiem. Tādā virzienā ta tek līdz Pļaviņām. Laiks mierīgs un saulains. Driz vien aiz mums pazūd Daugavpils vasarnīcu rajons — Poguļanka. Daugaviņa-Māmuliņa plata, rāma un kailiem krastiem. Vēl labu gabalu uz leju un jau manāms Lubānas līdzenuma iespaids. Vīriem jāstrādā ar airēm, jo citādi uz priekšu tikt nav ko domāt. Jau daudz dienas pavadītas uz ūdens. Esam smējuši, sabārušies, jo tas viss pieder pie ceļojuma, bet vienmēr esam pacilātā gara stāvoklī. Sasniedzam Jēkabpili. Uz krasta salasījušies pilsētiņas iedzīvotāji, jo šāds 5 laivu brauciens tiem visai neparasts. Mūs saņēma Jēkabpils valsts ģimnāzijas skolotājs Valters un parādīja bagātīgas vietas izstādei noderīgiem materiāliem, starp citu parādīja arī šļūdoņu nostrīpotas dolomita plāksnes. Aiz Jēkabpils tad nu ari sākas galvenās krāces. Lai gan vēl Pļaviņas ar slavenajām krācēm, kā: Priedulāju un Grūbu, vēl tāļu, tomēr mazākas krāces jau šur tur manāmas. Tāpēc ari Jēkabpilī dzīvojošais ūdens ceļu pārzinis mūsu mazo flotiliju bez pavadoņiem tāļāk nelaida : varot laivas krācēs apgāsties, kāds vēl noslīkt, vai viļņi pret akmeņiem nosist un tādā gadījumā arī viņam būšot nepatikšanas. Disciplīnai jāpadodas. Mums stāda priekšā īstu locmani, kurš tad par Ls 10— sēstas mūsu pirmajā laivā un dod rīkojumu pacelt enkurus. Braucam vietām dziedādami, bet kad tāļumā jau sadzirdāma Priedulāja krākšana, tad dziesmas apklust un dažs labs paliekam domīgi. Arī plostnieki augšpus pieminētām krācēm, vesela virkne ar saviem plostiem piestājuši krastā, lai sakārtotos nevisai drošam braucienam — pāri Priedulājam. Daži no mums, pieņemdami plostnieku padomu, uzvilka savas laivas uz plosta, stājas airos, plostnieku valodā — drigalkās un vilka plostniekiem līdz. Kad parādās jau krāču baltās putas, tad dažs labs no mums ar vienu roku jau turas pie korķu glābšanas jostām. Drošs paliek drošs ! Lai nenogrimtu kāds no valsts dārgiem aparātiem, tad ari tiem piekaram pa liekai glābšanas jostai un tad elpu aizturējuši dodamies krācēs. Locmaņa acis mirdz, tas sēd pirmajā laivā pie stūres un kliegdams komandē pārējās laivas, kādu virzienu tām ieturēt. Viss krāču līmenis vienās putās. Mutuļo un vārās kā raganu katlā. Laivas šaujas uz priekšu kā bultas. Pa reizei iesitas vilnis un mūs nošļakstina slapjus. Ātrums paliek vēl straujāks. Šur, tur no ūdens rēgojas ārā aļģēm apauguši, kā zaļgani, teiksmaini lāči, lieli akmeņi. Ja tikai drusku laiva tiem pieskartos, tad mēs visi ar saviem instrumentiem un pārtikas kulītēm iebirtam ūdenī. Bet mūsu vadonis ir vecs Daugavas krāču vilks, kuram šāds brauciens ir tikai izprieca. Tas vēl nevienu nav noslīcinājis. Ta spējām var uzticēties. Par kādām 10 minūtēm mēs bijām noskrējuši vairākus kilometrus un atradāmies mierīgos ūdeņos. Tāļumā vārījās atkal Grūba. Tā savā ziņā nezinātniekam vēl bailīgāka kā Priedulājs. Bet arī tai mūs mūsu vadonis pārvadīja pāri sveikus un veselus. Tikai viena no laivām nespēja ieturēt laikā pareizu virzienu un pazuda viļņos. Mēs bijām pārliecināti, ka mūsu biedri jau cīnās ar viļņiem un mūsu savāktos materiālus paņēmusi Daugava. Bet tā nebija: drīz iznira viļņu galos laiva un mēs ieraudzījām savu biedru slapjās galvas. Lai gan laiva bija līdz pusei pielieta ar ūdeni, tomēr nebija nogrimusi vai apgāsta. Pēc mazas atpūtas, izžāvēšanās un produktu apgādāšanas devāmies atkal vieni bez vadoņa ceļā. Vadonis vairs nebija vajadzīgs, jo lielākās krāces bijām pārbraukuši. Jau pazūd Pļaviņu pilsētiņa. Krastmalā kāds vīrs baltos svārkos un panāmu seglu galvu rīkojās ar makšķeri. Pēc profila tas stipri līdzīgs mūsu bijušam finanču ministram Ringoldam Kalninga kungam, bet kad izliekam rokas saulei pretī un tad vērojam, tad makšķerniekā saskatām mūsu rakstnieku-gleznotāju Jāni Jaunsudrabiņu. Visi vienā balsī tam nokliedzam sveikas un vicinām cepurēm. Mūsu kliedziens atbalsojas Daugavas cietā dolomīta krastos un zvejnieku iztraucē. Arī tā panāma paceļas gaisā un ilgi mūs pavada. Gan ātri, gan lēnām, kā kurā vietā, laivas viļņu šūpotas slīd tāļāk. Kā jau agrāk minēju, no visām Latvijas upēm visvairāk par sevi likusi runāt Daugava, visvairāk tā tautas dziesmās apdziedāta. Un patiesi, tā ir brīnišķīgi skaista, sevišķi no Pļaviņām līdz Koknesei. Augstie klinšainie krasti, koku un krūmu bagātība, vietām putojošas krāces, avotiņi padara mūsu Daugavu ne vien varenu, skaistu, bet arī mīļu. Pirms 1861. g., kad vēl nebija Daugavpils dzelzceļa, Daugava bij lielākais satiksmes ceļš starp Rīgu, Daugavpili, Viķebsku v. c. tāļākām Krievijas pilsētām. Galvenais satiksmes līdzeklis tad pa Daugavu bija teiksmainā strūga, kuras modeļi vairs redzami šejienes mūzejos, bet kuras sen jau savu laiku pārdzīvojušas. * Jau tuvojas Staburags. Patiesi no tālienes tas izskatās kā melns stabs, vai rags. Melno krāsu rada nedaudzie nogulumi, bet galvenais — aļģes. Sendienas, krievu ļaudis — plostnieki, strūdzenieki, Staburagu iesaukuši par Velna bārzdu un vēl tagad to tā sauc. Jau saulīte taisās noslīdēt aiz koku galiem. Vasaras tveice aprimusi. Mūsu laivas piestāj pie Staburaga. Staburagu visi pazīst. Nu kā lai gan to nepazītu, kā tas no mūsu senčiem pazīts daudz simts gadus atpakaļ. Jau ap 1700. gadiem Staburags literatūrā pieminēts, slavināts un apdziedāts. Tā varenums ir varens bez lielīšanas. Vēl šovakar jāsasniedz Koknese. Tamdēļ atraisām laivas un dodamies ceļā. Kad Staburags jau aiz mums — paceļam cepures un no tā atsveicinājāmies. Tālāk un tālāk nes Daugava mūsu mazo flotīliju. Pa ceļam vēl daudz ļauku vietu. Kas visas
tās spēj še pieminēt? Kad jau tumst — sasniedzam Koknesi. Visi esam noguruši un tamdēļ siena smaržas apņemti drīz iemiegam. Otrā rītā spara pilni sadalāmies grupās un intensīvi vācam izstādei materiālus. Koknesi tikpat labi visi pazīst, kā Staburagu. Tās vēsture, kā Jaunsudrabiņš saka, ir gara un raiba. Celta tā — kādreizēja pilsēta, 1200. gados, bet uzspridzināta kara laikos gaisā, 1701. g. Vēl tagad pils mūru pakājē guļ zviedru laiku smagie lielgabali. Zviedri pili ieņēma 1625. g. Ja, raibs ir bijis, Koknese, tavs mūžs ! Pēcpuspienā dodamies atkal ceļā un pēc vienas dienas esam Lielvārdē. Kur Kaibaliņa glaužas pie sērās Daugavas, tur apstājas viena pie otras mūsu laivas, sarkanbaltiem sarkaniem karogiem. Atkal īsa atpūta, tad materiālu ievākšana, peldēšanās v. t. p. Metrus 10 no malas Daugavas atvarā uzšaujas gaisā spēcīga ūdens šalts un blakus tai pazib slaidā lokā kādas lielas zivs sudrabotais augums. Laikam lasis, varbūt arī kāda cita zivs. Ja, lašu Daugavā daudz. Daugavas lasis, kā gārda delikatese, pazīstams ne vien pie mums, bet pat tāļu Eiropā. Jau tuvojamies Ķegumam, Ķeguma krāču rajonā sastapām tā saukto „Bulānu velnu*, seno strūgu un plostu glābēju — Kalniņu, bez kura palīdzības daža laba strūga un plosts nogājis dibenā, vai arī salausts. Vēl viena ceļā pavadīta nakts un esam jau Jumpravmuižā, bet pēc tam — Rīgā.
SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU
Larisa Glazačeva, Publikāciju rādītājs LR upju un ezeru un tai pieguļošās Baltijas jūras akvatorijas hidroloģijā. XVIII – XX gadsimti. – Rīga : LU,1997.-220 lpp. (#2276) Sakārtots pēc atbilstības novadiem - izlase populārzinātniskākie avoti.
Cukermanis K. Baltijas jūras senās krastu līnijas no Liepājas līdz Lietuvas robežai // Ģeogr. Raksti.- Rīga : Latv. ģeogr. b-ba, 1934.- ¾ sēj. – 35.-38.lpp.
Ozoliņš V. Usmas ezera morfometrija // Ģeogr. raksti. – 1929. –1.sēj. – 131.-138.lpp.
Pabst A. Der Windau – Niemen Kanal // Rigache Ind.-Ztg. – 1888. – Nr.10. S. 112.-113.
Ielagin A. Die Wasserkraft der Windau bei Goldingen // Rigasche Ind.- Ztg. –1892. Nr.5.
Lasmanis I. Venta kā ūdensceļš // Ekonomists. – 1939.- Nr.17. – 1233. – 1236.
Stakle P. Neveiksme ar Amatas izbūvi //Techniskais žurnāls. –1925. –Nr.4/5.
Stakle P. Lielie ezeri Rīgas apkārtnē // Ģeogr. raksti. –1935. – 5.sēj. –146.-177.lpp.
Kačalova O., Kumsāre A. Lielie ezeri Rīgas apkārtnē. – Rīga : LPSR ZA izd., 1962. – 68.lpp.
Čaule I. Ērgļu HES būve uz Ogres upes // Tehniskais žurnāls. – 1928.- 4 Nr. : 7/8; 9/10.
Iksens A Odzes ezers // Latvijas jaunatne. – 1932. - Nr. 4. – 113.-114. lpp.
Graviņu K. Burtnieku pils un ezers // Baltijas Vēstnesis. – 1871. –2. Nr.: Nr.11.-12.
Liepa R., Parele E. Vaidavas ezers // Zin. un tehnika. – 1981. – Nr.6.
Slaucītājs L. Par Apukalna – Alūksnes autgstumu apgabala morfometriju un hidrogrāfiju // Ģeogr. raksti. –Rīga : Latv.ģeogr.b-bas izd., 1934.-3/4. Sēj. – 115.-165. lpp.
Andrušaitis G. Alauksta un Ineša ezera fiziski ģeogrāfiskais raksturojums // P.St.LVU raksti. – 1961.-39sēj.-201.-207.lpp.
Pastors A. Gauja – unikāla dabas pieminekļu upe. –
Guntmans M. Daugavas krāču izcelšanās // LU raksti. –1926. – 13. – 457.- 458. lpp.
Efferts F. Daugavas ūdensceļš // Satiksme un technika. – 1942.- Nr. 6. – 1.- 4. lpp.
Ieleja K. Daugavas ūdensceļa izbūves projekti // Ekonomists. – 1939. – Nr.23.
Ieleja K. Daugavas ūdensspēka izbūves projekti // Ekonomists. – 1940. – Nr. 3.
Baldones sēravota aizsargājamais apvidus.-Rīga : Zemes bagātību pētīšanas institūta izd. 1940.-334.lpp.
Atklājums kas dzima pirms 200 gadiem [par Engures ez. pārplūš.] // Pad. Jaunatne 1961.-12.febr.
Napiersky A.W. …des neuen Durchstiches der Kr”umung des Aa. // Notizblatt des techn. Ver zu Riga, - 1863. Nr.9.,10.
Graudziņš K. Lielupe kā satiksmes ceļš // Tēvija. – 1897. – Nr. 11. –2. lpp.
Jakoby E. Lielupes Majoru cilpas …// LU raksti. –Inž.zin. fak. – 1929.-1935.- I.-1.1. sēj.
Kress R. Lielupes ūdensceļu tīkls //Ekonomists. – 1939. Nr.17. –1236.-1239. lpp.
Knaps R. Kurp tecēs Lielupe [regulēšanas projekti] // Cīņa. – 1961. – 21.febr.
LATGALE
Brežģo B. Upes un ezeri Latgalē pēc XVIII gs. Dokumentiem // Daba.-1927.-Nr.5-195-203lpp.
Kēlers A. Lubānas klānu meži // Meža dzīve. – 1937. – Nr. 138. – 5028.-5034. lpp.
Pakalns I. Aiviekstes ūdensceļš // Ekonomists. – 1939. Nr.17.
* izlaižot periodiku ar atsevišķiem rādītājiem (Daba un zinātne, DVK, L.Daba, )
pasvītrotiem autoriem meklējami vēl citi raksti populārākā * periodikā.
R. Šīrants Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās Dabas un vēstures kalendārs 1972, 1971
Marta Rudzīte Ūdeņu nosaukumi Latvijā Dabas un vēstures kalendārs 1978, 1977
Valērija Sieceniece Altonavas vārda izlūkos Dabas un vēstures kalendārs 1991, 1990
Laimute Balode Daugavas pietekas Daugavas raksti, 1991
Konstantīns Karulis Daugavas un Piedaugavas vietvārdi. Nosaukumu cilme — ! —
Valdemārs Ancītis Vietvārdi; Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos, Saldus 1992
Laimute Balode Īss ieskats prūšu vietvārdos Neatkarīgā Cīņa, 93.11.11.
Tenu Karma Septiņi lībiski vietvārdi Daugavas krast. Daugavas raksti, 1994, LKF
Jānis Rozenbergs ..Mēdzulas…un vietvārdi Dabas un vēstures kalendārs 1994, 1993
Roberts Zvejnieks Alūksnes ezera vietvārdi Dabas un vēstures kalendārs 1998, 1997
R.Avotiņa Augšdaugavas vietvārdi Daugavpils rajonā Daugavas raksti, 1996, LKF
A.Liepiņš Avoti acīm un ausīm Vides Vēstis, # 3 (9), 1998
Z.Opmane Daugavas HES iznīcinātie Ogres rajonā Vides Vēstis, # 5 (11)
SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU
Še redzamā lapa ir mans melnraksts par tēmu "dzimtās zemes upes". Ja gaidītu skaistu pabeigtu, nesagaidītu. Ai. Liepiņš