Dabas un Vēstures kalendārs 1978.g., ŪDEŅU NOSAUKUMI LATVIJĀ
M. Rudzīte
Ūdeņi — avoti, strauti, upes, dīķi, ezeri, purvi un jūras — no laika gala ir bijuši svarīgi cilvēka apkārtējas vides elementi. Pirmatnējie cilvēki tieši pie ūdeņiem vai ūdeņu norobežotās vietās cēluši savas mītnes, ūdeņi bijuši'viņu iztikas avots, svarīgākie satiksmes ceļi un bieži vien arī svētas vietas. Ja apkārtnē bija tikai viena ūdenstilpe, tad tās apzīmēšanai pietika ar sugasvārdu upe, avots, dīķis, ezers v. tml. Bet, ja saskare bija ar vairākām ūdenstilpēm, tad bijis nepieciešams ūdeņiem piešķirt īpašus nosaukumus, lai apkārtnē orientētos un varētu organizēt savu darbību. Ūdeņu nosaukumi jeb hidronīmi pieder pie visvecākajiem dabas objektu nosaukumiem. Daudzi no tiem ir pārdzīvojuši ne vien vairākas paaudzes, bet pat tautas. Arī Latvijā vecākie zināmie vietu nosaukumi pa lielākajai daļai ir hidronīmi. Indriķa Livonijas hronikā, piemēram, nav minēts neviens meža, pļavas vai tīruma vārds, no kalniem dots tikai viens, bet hidronīmi nosaukti vairāki — Adia jeb Adya 'Aģe', Raupa jeb Ropa 'Brasla', Coiwa, Coywa jeb Goiwa 'Gauja', Saletsa 'Salaca', Ymera 'Jumāra', Wogene 'Ogre', Duna 'Daugava', Missa 'Lielupe (?)', Winda 'Venta', Astigerme ( = Astijerve) 'Burtnieku ezers' un Riga lacus 'Rīgas ezers. Vidzemes lībieši ir pilnīgi ieplūduši laviešu tautā un savu valodu zaudējuši, bet viņu dotos ūdeņu vārdus — Salaca, Iģe, Ķiruma ezers, Korģe, Aģe, Ummas ezers, Līlastes ezers, Jugla un citus — lietojam vēl tagad. Vietvārdi vispār, bet hidronīmi it īpaši sava seniskuma dēļ ir svarīgs kādas tautas un valodas vēstures avots. Tajos saglabājas seni vārdi, vārddarināšanas elementi, vārdu nozīmes, kas ļauj spriest gan par valodas īpatnībām tuvākā un tālākā pagātnē, gan par to, kādas etniskas grupas piederīgie bijuši tā vai cita vietas nosaukuma devēji. J. Endzelīns ir teicis: «Vietvārdi ir it kā kāds zemes arhīvs, kas līdzīgi dokumentu arhīviem var sniegt ziņas par bijušiem laikiem. Šim nolūkam tomēr īsti der tikai tādi vietvārdi, kas nav gluži jauni un kas pēc savas formas ir puslīdz droši piešķirami zināmas tautas valodai, pat ja šo vārdu pirmnozīme paliktu neizprotama. Latvijas apstākļi šai gadījumā ir labvēlīgi tai ziņā, ka te dzīvojušo baltu un somu cilšu valodas mums nav svešas, bet šejienes vietvārdus un pie tam tikai dažus sāk minēt tikai vēlo viduslaiku raksti.» Sava arhaiskuma dēļ liela daļa mūsu hidronīmu nozīmes un struktūras ziņā ir neskaidri. Tikai speciālas formantu un skaņu vēstures studijas, salīdzinājumi ar senākiem uzrakstījumiem un citiem vietvārdiem Latvijā un kaimiņu zemēs ļauj spriest par to piederību pie kādas valodas, ļauj noteikt to cilmi. A. Bīlensteina, J. Endzelīna, K. Būgas, V. Kiparska un citu pētījumi ir pierādījuši, ka Latvijā dominē baltu resp. indoeiropiešu cilmes hidronīmi. Diezgan lielā skaitā ir sastopami arī Baltijas somugru valodu cilmes nosaukumi. (Par pēdējiem sīkāk skat. LVU Zinātnisko rakstu 86. sējumu. Rīga, 1968, 175.—197. lpp.) Baltu hidronīmiem indoeiropiešu toponīmikā tiek ierādīdīta svarīga vieta, jo daļa no tiem pieder pie indoeiropiešu hidronīmijas vecākā slāņa un ļauj izskaidrot ne vien pašu baltu, bet arī slāvu un citu indoeiropiešu senās dzīves vietas, migrācijas un citas problēmas, kuras neapgaismo nekādi rakstīti dokumenti. Latvijas hidronīmus izmantojuši, piemēram, Maskavas indoeiropeisti V. Toporovs un O. Trubačovs, analizējot Dņepras augšteces ūdeņu vārdus, lai noskaidrotu šā novada iedzīvotāju sākotnējo etnisko piederību. Salīdzinājumiem izmantoti mūsu hidronīmi Abuls, Ašezers, Aunupe, Baiga, Balupe, Ciecere, Dieviņezers, Driksna, Dzelzupe, Gauja, Govupe, Laucesa, Mūžezers, Nereta, Tauns, Venta, Vesela v. c. Mūsu hidronīmi izmantoti, pētījot arī Lietuvas, senās Prūsijas un citu, tālāku zemju vietvārdus. Nelielu pārskatu par Latvijas hidronīmiem ir devis J. Endzelīns 1934. gadā žurnālā «Zeitschrift fūr slavische Philologie» (11. sēj., 1./2. nr., 112.—150. lpp.). Saprotams, ka viena žurnāla rakstā nav aplūkojami ne visi Latvijas hidronīmi, ne ar tiem saistītās problēmas. īsti tas būs iespējams tikai tad, kad nāks klajā J. Endzelīna iesāktā kapitāldarba «Latvijas PSR vietvārdi» (I d. 1. sēj. (A—J) Rīga, 1956; Id. 2. sēj. (K—O) Rīga, 1961) pārējie sējumi, ko turpina V. Dambe. Latvijas hidronīmus nosacīti varētu iedalīt divās grupās.
I. Ir hidronīmi, kurus bez īpašām studijām neprotam vairs saistīt ne ar kādu sugasvārdu, ne īpašvārdu, kas objekta nosaukšanas laikā nosaucējiem ir bijis saprotams, dzīvs vārds. Nesaprotami mums ir visi tie Latvijas hidronīmi, ko esam pārņēmuši no somugriem. Tie liek domāt, ka attiecīgajā novadā kādreiz dzīvojuši lībieši vai igauņi. Jāpiemin, ka daļu somugrisko nosaukumu esam arī pārveidojuši tulkojot. Tā Liepupes vācu nosaukums Pernigel rāda, ka šis hidronīms saistāms ar lībiešu pārna, igauņu pārn 'liepa' un lībiešu joug, jog, igauņu jogi 'upe. Vecās kartēs Dūņezers pie Limbažiem vāciski saukts Mudda See, t. i., ar lībiešu, igauņu muda 'dūņas' pirmajā daļā. Hidronīmi var būt nesaprotami arī sakarā ar valodas pārmaiņām un atšķirībām pa novadiem. Neprotam, piemēram, Daugavas vārdu saistīt ar daudz, pilnīgi esam zaudējuši seno zuša nosaukumu, kas paglābies Engures ezera un Engurupes vārdā. Tāpat vairumam latviešu nav saprotams Bērzē ietekošās Džūkstes upes vārds, jo tam pamatā esošais sugasvārds ar nozīmi 'purvaina, zema vieta' nav plaši pazīstams. Nozīmē neskaidrs ir arī Dziru dīķis Skrundā visiem tiem, kas nepazīst vārdu dzira (ar senu r!) ar nozīmi 'mežs. Daudzos gadījumos hidronīma sākotnējo nozīmi nevaram droši izzināt. Par tā baltiskumu tādos gadījumos liecina atbilstošu vietvārdu lietojums leišu un senprūšu valodā, piemēram, Cena, upe Zemgalē un Kena, upe Lietuvā. Tieši pirmajā brīdī nesaprotamie, neskaidrie vietvārdi, kas arī ir vecākie, valodniekiem un vēsturniekiem dod visvairāk materiāla valodas un tautas vēstures studijām. Vietvārdu skaidrošana dažam labam ir likusies vilinoša nodarbošanās. Bet īstenībā te viegli var kļūdīties pat pieredzējuši lingvisti. Lai sekmīgi darbotos šai nozarē, nepietiek ar labu fantāziju, ir jāzina arī pētījamās vietas nosaukumi dažāda vecuma dokumentos un dažādās valodās, jāpazīst ne tikai mūsdienu un mirušās valodas, bet arī to vēsture, jāspēj orientēties dažādu valodu morfoloģijā un semantikā. 11. Otra hidronīmu grupa ir tāda, kam pamatā kāds mūsdienu valodā vēl lietojams un saprotams sugasvārds vai īpašvārds. Par hidronīmiem lietoto sugasvārdu loks tematiski mums ir visai plašs. Hidronīmos bagāti atspoguļojas mūsu zemes fauna un flora, tajos parādās arī citādi ūdeņu raksturojumi. Var te pieminēt tikai pašas plašākās tematiskās grupas, daudz nekavējoties pie konkrētiem hidronīmiem un ar tiem apzīmēto objektu atrašanās vietām. No zivju nosaukumiem hidronīmos plašāk izmantoti šādi vārdi: asaris, karpa, kugra/kugre, ķīsis, lucis/luca, līnis, lasis, maile, menca/mencis, plaudis, salaka, sams, vēdzele, zutis un arī zivs, piemēram, Aserītis, ezers Mārcienā, Ķugrainis, ezers Milzkalnē, Maiļu strauts Ezerē. Pie šās grupas hidronīmiem varbūt pieder Raudezers, Raudurga v. tml., bet tiem pirmajā daļā var būt arī lībiešu rāda, igauņu raud 'dzelzs' (sal. Dzelzupe Balvos, Dzelzstrauts Upesgrīvā, Dzelzinis olūts ( = dzelzs avots) Dignājā v. c). Ūdeņu vārdu darināšanai izmantoti dažu ūdens dzīvnieku, abinieku, kukaiņu un tārpu nosaukumi — blusa, čūska, dēle, dundurs, kamene, māsa 'muša', naģe 'varde', odze, rupucis, spāre, varde, vēzis, zalktis, piemēram, Blusupite Salacā, Naģes urga Ziemupē. No mājdzīvnieku nosaukumiem hidronīmu darināšanai izmantoti vārdi — aita, auns, āzis, bullis, cūka, govs, jērs, kaķis, kaķēns, kaza, kuce, kucēns, kuilis, kumeļš, kuņa, ķēve, runcis, suns, teļš, vērsis, zirgs, piemēram, Kumeļa dīķis Strutelē, Kuņas purvs Gudeniekos, Kuces purvs Adulienā, Kazas aste, strauts Bārbelē. Meža dzīvnieku nosaukumi, kas izmantoti hidronīmos, ir āpsis, bebrs, briedis, cauna/caune, ezis, lācis, lapsa, lūsisflūsa, sesks, stirna, vāvere, vilks, taurs, ūdrs, zaķis, piemēram, Lācezers Sinolē. Ļoti plaši hidronīmos izmantoti dažādu mājas un meža putnu nosaukumi — balodis, cālis, ciete ( = cielava), cīrulis, čurkste, dzērve, dzilna, (d)zegu(o)ze, gailis, gulbis, ķīris, ķīvīte, lakstīgala, sīlis, sloka, stārks, strazds, zīle, zosins 'zostēviņš', zvirbulislzvīgurs, ūpis, vārna, piemēram, Cāļu purvs Lēdmanē. Hidronīmos atrodami arī koku un krūmu, retāk dažādu zaļaugu nosaukumi — apse, bērzs, alksnis/elksnis, egle, liepa, osis, vīksne, apiņi, ašķi, cūksars, dadzis, paparde, piemēram, Bērzone, upe, Eglūnas ezers. Reti hidronīmos sastop labības augu, ēdienu, trauku, apģērbu, apavu nosaukumus — auzas, kaņepes, lini, mieži, desa, maize, pūtēlis, putra, sāll(ju)ms\ abra, kausiņš, kubuls, ķipis; kažoks; kurpe, vīze, zābaks, piemēram, Linu ezers Ādažos, Maizīte, upe Skrīveros, Kurpītes purvs Mālupē, Zābakpurvs Mazsalacā. Daudziem hidronīmiem pamatā ir personvārdi, citi vietvārdi, kā arī pie dažādām citām tematiskām grupām piederīgi vārdi, piemēram, Garezers Dobelē, Galstrauts Milzkalnē, Bezdibenis, ezers Gārsenē, Kārļpurvs Stendē. Hidrologi ir noskaidrojuši, ka Latvijā vēl ir apmēram 12 500 upju. 94% no tām ir mazas upes, kam parasti nav sava nosaukuma. Lielākas upes, kam palaikam ir arī vārds, ir 777. Tā kā nosaukumi ir arī daļai mazo upju, tad mums ir ap 1000 upju vārdu. Ezeru Latvijā ir apmēram 5000, no tiem ar nosaukumiem — 4000. Tādējādi Latvijā ir ap 5000 ūdeņu nosaukumu jeb hidronīmu. Lielāko upju nosaukumi ir plašāk zināmi, bet mazo upīšu vārdi parasti ir pazīstami tikai tuvākā apkaimē. Tie bieži izzūd, meliorējot mežus un laukus. Taču arī mazo upīšu un strautu vārdi nav mazāk svarīgi pētniekiem. Būtu ļoti vēlams, lai lasītāji savāktu savā apkaimē lietotos upīšu un strautu vārdus, sniegtu ziņas par to, kur šīs upītes ietek. Savāktos materiālus varētu sūtīt redakcijai.
NEĻAUSIM ZUST MŪSU VIETVĀRDIEM,! Vaida Villeruša 2004.g. Latvijas Vēsnesis (saite šeit)
K. Karulis, «Baltistikas» pēdējos trijos sējumos (19.—21.) ir daudzi nozīmīgi raksti. Par
baltu senatni svarīgākais ir Getingcnas (VFR) profesora V. Smida apcerējums
«Seneiropa un Baltija» (20. sējumā). Autors norāda, ka Latvijas teritorijas
vietvārdi ir sevišķi interesanti tāpēc, ka šeit ir bijusi indoeiropiešu un
somugru valodu robežjosla, un vietvārdi Jauj spriest par abu valodu saimju
attiecībām laika ziņā. Jau seneiropiešu koncepcijas autors H. Krāhe 1964. gadā
norādīja, ka indoeiropiešu senākais hidronīmu slānis sniedzas no Baltijas līdz
Balkāniem, Precizējot viņa uzskatus, V. Smids 1972. gadā konstatēja, ka tieši Baltijā ir šā slāņa smagumpunkts. tas ir, šeit koncentrēti
senie ūdeņu nosaukumi blīvāk nekā jebkur citur Eiropā. Ar daudziem piemēriem
zinātnieks ilustrē savu domu: Latvijas vietvārdiem atbilstoši upju vai ezeru
nosaukumi atrodami dažādas Eiropas zemēs, bet tur šie nosaukumi ir reti un talu
izkaisīti. Piemēram, upes no saukumam Aga (Alsungā) atbilst Norvēģijas upes
nosaukums Aka un Vācijas — Ake. (Ģermāņu valodas indoeiropiešu g pārveidojies
par k.) Kamēr citās valodas vārdi gadu tūkstošos stipri pārveidojušies, latviešu
valodā tie bieži saglabājuši senas formas. Piemēram, nosaukumam Indra atbilst
Vācijas Innerste no senāka Jndrīsta. Gaujas pieteka Jumara (Indriķa hronikā
Imera), par kuru K. Būga un J. Endzelīns rakstīja, ka nosaukums laikam ir
somugru cilmes, īstenība glabā senu indo eiropiešu vardu, kas parādās arī
viduslaiku Vācijas vietvārdā Jotnsburga (latīņu «civi las Jumne» no senāka
Jumina). Siem no saukumiem pamatā ir jumis, tāpat kā Rigvedā pieminētajai
Jamunai (tagadējais hindu nosaukums Jamnā). V. Smids saista nosaukumus Šāva
(Šāvienā), Savile (Madonas rajonā). Šāviņu ezers (Krāslavas rajonā) ar dažiem
nosaukumiem Baltkrievijā un Vācijā, ar Sovas ezeru pie Pleskavas un Sevru (agrāk
Savāra) Francijā. Šiem vārdiem pamatā ir nozīme "tumšs, melns'; sal. osetīnu
saw 'melna. Tā kā lielāko Latvijas upju nosaukumi — Daugava (Dvina), Gauja,
Venta un vēl citi ir baltu cilmes un ari lībiskajos novados ir baltu vai
seneiropiešu cilmes ūdeņu nosaukumi, V. Smids spriež, ka somugru vārdi Latvijā
ir vēlākas cilmes — tas ir somiskais uzslāņojums virs senākā baltu pamata. Seni
baltu vietvārdi ir arī Igaunijā un Somijā. Piemēram, latviešu viet vārdam Lāne
vai Lāns (Lānes meži, Lana pļava) [>amatā ir lānis (lāns) 'mitra pļava', un
no tā arī Igaunijas vietvārds l.aane. Ar seno baltu vārdu rāja 'purvs' vienas
cilmes ir ne tikai Ziemelkurzemes upes nosaukums Roja, bet arī Somijas hidronīmi
Ruojārvi, Ruovesi, Volhovas vārda pamatā ir baltu *Alšava (no kā Latvijā
Alsava); Šis senais vārds bijis pakļauts vispirms somu un pēc tam sen krievu
pārveidojumiem. Tātad pretēji agrā kajiem uzskatiem seneiropiešu hidronīmi
sastopami visā Latvijas teritorijā, bet ārpus tās ziemeļos līdz Somijai un
ziemeļ austrumos līdz Volgas augštecei
Ka latvieši tomēr ir Gulbenes rajona teritorijā seni iedzīvotāji, rāda veci
latviski vietvārdi ar senām baltu valodu saknēm: Apulītis, ezers Beļavā (sal.
liet. Apvalinke, Lvv 41), Augulienas jeb Dumpju upe, Augulienas ezers (sal.
liet. Auguliškis mc, Lvv 52); Butāni z Beļavā, Butankalns (sal. liet. pv Būtas
un pr.vv Bytyn, Lvv 149); Dindiņas z Beļavā (sal. dimda, liet. Dindos c, Lvv
214), Ģindi z Sinolē (sal. liet. Gindūl-upis v un Gindžiābalēs pļ). Tāpat
daudzie tīri latviskie upju vārdi: Mālupīte, Lācupīte, Staigupe, Dzēsnupīte,
Duobupe, Ludza ezers.
Dažādas kļūdas vērojamas arī vietvārdu izskaņās. Piemēram, ar īsu patskani garā
vietā bieži lasām E. Veidenbauma tēva mājas vārdu Kalači (Cēsu r.), kas pa
reizi būtu jāraksta Kalācis. Kapsēda jeb Kapsēde (Liepājas r.) reizēm rakstīta
Kapsede. Dienvidu Lielā Susēja (Lielupes baseinā) un Ziemeļu Mazā Susēja
(Daugavas pieteka) bieži rakstīta ar īsu — e — Susēja. leviešas arī nepamatoti
garumi kā vārdos Brocēni (Saldus r.) pareizā Brocēni vietā — (-eni te nav
patronīmiskā iz skaņa -ēni), Katrīna (Madonas r.), kas pareizi jāraksta Katrīna, u
. tml. Kaut gan Kurzemē ir Sāti, Purmsāti, Sātiņi u. c, kas darināti no sugas
vārda sāts 'mežā iestrādāta zeme dzīves vietai', nepareizi raksta Viesatas Tukuma r.) ar garu ā — Viesāti. Šim vietvārdam ir izskaņa -ata(s), tāpat kā,
piemēram, upes vārdā Gaurata (Dobeles r.), un sakne tā pati, kas vārdos Viesīte
(Jēkabpils r.), Viesiena (Madonas r.). Ir arī citādi kļūdaini izskaņu
pārveidojumi. Pret Gulbenes rajona stacijas vārdu Uriekste iebilst tā apvidus
labi pazinēji — Nopelniem bagātais kultūras darbinieks K. Egle un rakstnieks K.
Kraujiņš, kas vairākkārt aizrādījuši, ka pareizā forma ir Ureikste (ar ei!),
tāpat kā pareizi sauc turienes upīti — Ureikste, bijušo krogu — Ureikstkrogs un
pakalnu — Ureikstkalns. Jāpiebilst, ka arī upīte reizēm rakstīta ar ie.
Prof. K. Būga raksta («Aistu pagātne vietu vārdu gaismā» 1924. gadā Leipcigā izdotā grāmatā «Streitbergs Festgabe»): «Vietu vārdu vēsture rāda, ka viņi var palikt ļoti ilgi; tie paliek nemainīti gadutūkstošos. Visstiprāk turās vairāk apdzīvotu vietu vārdi. Mazāk apdzīvotu vietu vārdi mēra vai kara laikā ātrāk nozūd, tāpēc ka iedzīvotāji vai nu izmirst, vai tiek izkauti. Visilgāk uzglabājušies upju un ezeru nosaukumi.»
Vietvārdi, ūdeņu nosaukumi
