Ūdensteču vēsture ~
Ledus laikmeta beigas ir noteicošais mūsdienu zemes virsmas veidolam, tajā skaitā tekošie ūdeņi. Kā dabiski vēl šodien redzam upes izlaužamies no ledāja apakšas, tā arī ledājs liedza tecēt. Bija jātek sāņus. Tagadējā Daugavas straume vispirms tecēja uz Subati, kad ledus šķērslis pakusa, atkal ziemeļu virziens palika ciet un viss sakrājies notecēja pa tagadējo Iecavu un Abavu. Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. Tā pirmatnējās straumes plūda turpu, šurpu un arī pretēji mūsdienu virzienam.
Upju ielejas sāka veidoties pēc ledāja atkāpšanās kopš 15-13 tūkstoš gadiem. Tikai dažu upju (Gaujas, Abavas, Daugavas un citu) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Tādas vietas sauc par senielejām (Gaujas senieleja, Abavas senieleja, Amatas senieleja u. c.).
Lapas lejas galā ir vērtīga KARTE, lai teiktais neliktos fantāzija.
Tekošo ūdeņu veidi ~
Iedala pazemes ūdeņos (avoti) un virszemes ūdeņos. Virszemes ūdeņi ir pastāvīgas vai arī nepatstāvīgas ūdensteces (strauti, upes, novadgrāvji), un caurtekošas ūdenstilpes (ezeri, dīķi). Šo ūdens objektu veidu, daudzumu un izvietojumu noteiktā teritorijā nosaka ģeoloģiskā uzbūve un ģeogrāfiskais novietojums, klimats, reljefs. Virszemes ūdeņi un seklākie pazemes ūdeņi ir daļa no kopējā ūdens aprites cikla. Zināšanas par ūdens aprites ciklu palīdz izprast katra cilvēka atbildību saglabājot ūdens kvalitāti (Nikodemus).
Latvijas klimatā nokrišņu ir vairāk kā var iztvaikot atmosfērā, kamdēļ rodas pārpalikums tecēšanai. Daļa iesūcas pazemē un papildina virszemes ūdeņu noteci. Palielinātā mitrumā, relatīvi līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidējais upju blīvums ir apmēram 0,6 km/km², tas ir uz katru kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Tomēr šī vērtība svārstās samērā plašās robežās no 0,4 - 0,8. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs) un nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgajiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā.
Savukārt pēc dzīvotņu (ekoloģiskā) iedalījuma pamata ūdensteču tipi veidojas pēc lieluma un straujuma - ritrāla un potomāla, kurus papildina mazas piekrastes upes, purvu upes un smilšainas straujteces, kā posmi.
Pazemes ūdeņi ~
Pazemes ūdeņi izrādās ir derīgais izraktenis! Un viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām. Vectēva aka, dzimtas avots... Seklāk atrodas gruntsūdeņi, dziļāk artēziskie ūdeņu slāņi. Pirmie galvenokārt baro avotus un akas. Virsējais slānis, kas parasti atrodas kvartāra perioda nogulumos virs ūdens vāji caurlaidīgiem iežiem, piemēram māla slāņiem. Ūdenim plūstot pa šiem slāņiem, vietās, kur slāņi iznāk Zemes virspusē, veidojas avoti. Gruntsūdeņus lauku teritorijās un arī daudzviet pilsētās izmanto dzeršanai, ēdienu gatavošanai un citur saimniecībā. Kvartāra ūdens horizonta biezums, kuru izmanto ūdensapgādē svārstās no dažiem metriem līdz 50 m, bet ielejveida iegrauzumos 100 un vairāk metru. Virsējie ūdeņi parasti ir sekli. Ūdens saturošais slānis atrodas 1 - 5 m dziļumā un vienīgi paugurainēs tas atrodas 5 - 10 metru dziļumā, vietām sasniedzot 20 m. Tāpēc tie bieži ir pakļauti piesārņošanai. Piesārņojošās vielas (slāpekļa un fosfora savienojumi u. c.) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, fermām un atkritumu izgāztuvēm nonāk gruntsūdeņos un pazemina dzeramā ūdens kvalitāti. Gadsimtu mijā Latvijā aptuveni 20 % aku ūdens bija piesārņots. Gruntsūdens dabiskais attīrīšanās process norit lēni. Tāpēc daudzviet iedzīvotājiem gruntsūdeņu piesārņojuma vietās, lai nodrošinātu sevi ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni, ūdens jāpieved no lielākā attālumā esošajām akām, avotiem un urbumiem, vai jāierīko dziļurbumi, kas izmaksā ļoti dārgi.
Virszemes ūdeņi
Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). 22 upju garums ir lielāks par 100 km.
Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām. Latvijas ZA malā ūdeņi pa Zilupi, Ludzu, Rītupi un citām Veļikajas pietekām aizplūst caur Pleskavas un Peipusa ezeriem un tad pa Narvu ietek Somu līcī. Savdabīga sīku upju mozaīka izveidojusies Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Te 500 km garajā piekrastes posmā jūrā tieši ietek 114 mazas upes, kuras hidrologi ir apvienojuši 3 atsevišķos baseinos. Tādejādi, Latvijas teritorija ir sadalīta 9 sateces pamatbaseinos.
Upes sākums un gaita
Latvijas upju iztekas parasti meklējamas kādā ezerā vai purvā. Citu upju izteka ir saistīta ar konkrētu avotu vai avoksnāju. Mazāk pazīstams izcelsmes veids ir satekas žuburs, piemēram Suseja, Krievupe. Iespējams, tamdēļ pat Ogrei un Juglai neatrodas noteiktība iztekas jautājumā, jo ir vairāki sākuma strauti. Pirms upe ieguvusi mūsdienu ieleju un gultni notikušas ievērojamas darbības. Tekošs ūdens erodē (iežu noārdīšana), pārvieto un uzkrāj, izgulsnē sanešus. Upes tecējumā ieleja pakāpeniski paplašinās un padziļinās. Atkarībā no upes krituma mainās upju ieleju profils. Upēm ar lielāku kritumu novērojamas dziļākas ielejas, bet ar mazāku kritumu upes gultne veido tā sauktos meandru lokus. Dziļākās ielejas ir upēm augstienē, bet seklākās – zemienēs.
Sateces baseina attīstība
Klimats, reljefs, ģeoloģiskā uzbūve un zemes izmantošana ietekmē upes ūdenīgumu, tā izmaiņas gada griezumā, ledus segas veidošanos, palus un to biežumu. Latvijas upēm ir jaukta ūdens pieplūde: pazemes ūdeņu, sniega kušanas un lietus. Latvijas upēm kopumā raksturīgi pavasara pali, kas saistīti ar sniega kušanas ūdeņiem. Vasarā un dažkārt arī ziemā mazūdens periodā upes saņem ūdeni galvenokārt no pazemes ūdeņiem. Ziemas sezonā upes parasti aizsalst. Stabila ledus sega izveidojas Zemgales, Vidzemes un Latgales upēm. Kurzemes upēs var arī stabila ledus sega neizveidoties vai arī veidoties vairākkārt, kas izraisa ziemas sezonā palus.
Mūsu upju vecums
Latvijas upes, kā visas Z-Eiropas, ir jaunas. Tās arvien turpina iegrauzties un nes nemanīgi daudz smilšu, grants un mālu. Par to liecina upes garenprofils kurš ir vairāk izliekts nekā ieliekts. Tas nozīmē ka teces vidusdaļā erozija vēl turpinās, kurpretīm lejtecē tā jau ir tuvu bāzes līmenim un nereti arī cietajiem pamatiežiem. Augštecēs vienkārši nepietiek ūdens daudzuma kam sekotu izskalošana. 
Atsevišķas upes un to posmi tek daudz senākās ielejās. uzskatāmi to redzam pie Devona iežu atsegumiem, kur piemēram, smilšakmens klintij beidzoties sākas māli un smiltis, visbeidzot augsne.
Patreizējā zinātne nevar droši noteikt starp-leduslaikmetu iespējamos ūdens plūsmu iegrauzumus un to pēdas lielākajās senielejās. Daugavas, Gaujas, Abvavas SENIELEJAS ir lielākās upju ielejas kuras mantotas no Devona laikmeta.
Upes darbs ~
Savā gaitā tekošais ūdens iz-skalo, grauž un pārnes pa straumi minerālās daļiņas un organiskās atliekas. Laika gaitā rodas manāmas pārvērtības Zemes virsmā ko dēvējam par jaunāko reljefa attīstību. Tā būtu iedalāma lielās formās un mikrolīmenī. Vispirms tā ir pati tekošās straumes gultne kura nemitīgi mainās saglabājot galvenās daļas. Ilgākos laika posmos ģeoloģiskās pārmaiņas atstāj sausas lielas ielejas kurās var pat vairs nekas netēcēt.
Mazā mērogā ik brīdi miriādes smilšu graudiņu veļas līdz ar straumi uz leju līdz ieteces baseinam (erozijas bāzei). Materiāls procesam ir radies nobrūkot krasta kraujai vai avota iznesām. Ikdienišķi būtu arī ikgadus pali, vai spēju plūdu straume kura sakārto telpu kā ģenerālā tīrīšana. Aizpludina sakritušos stumbrus vienuviet, papildina tīri nomazgātos akmeņu sēkļus, auglīgajām (!) palieņu pļavām pienes regulāro dūņu daļu.Tomēr būtiskais ir ne galamērķis - katrā vietā, katra dubļu sauja, ir lietderīga. Tā veidojas sēres kā dzīvesvide ūdens organismiem; dažādas sēres dažādiem. Redzamākais piemērs zivju nārsta berzes. Straume ir gudra izrādās - katrā tās zonā nogulsnējas atšķirīgs materiāls,... un pateicīgais zemnieks var salasīt vezumu malkas.
Dabas pieminekļi ~
Atsegumi, ūdenskritumi, leduskritumi, arī lieli atskaloti akmeņi kuri citādāk būtu apslēpti skatam. Reta parādība - ledus aplis, 2024.g. Ziemas mēneša lielā sala ietekmē, novērots vairākās upēs - Ciecere, Brasla, Gauja.
Dzīvā upe
Dažādos priekštatos, mitoloģiskos vai reliģiskos, ir atšķirīgi stāsti par dzīvības rašanos. Kopīgais ir tikai ūdens vide. Arī ekvatoriālajās jūŗās tagadējā Latvijas teritorijā mita zivis un citi. Katrā laikmetā ar tā parametriem (temperatūru, gaismu) drīz vien ūdens ņudzēja. Pārlecot gadsimtiem, varētu citēt skumju makšķernieku tukšas upes krastā... (J.Jaunsudrabiņš). Tas pats iepriekš aplūkotās upes sanesas ir dzīvības pamats, substrāts, visiem organismiem. Izrādās pēc ūdens plūsmas lieluma, (nevien avotains vai stāvošs), mainās iemītnieku sastāvs. Simts km garā upē ar vairākām pietekām, arī kādu ezeru, purvu, būs desmits atšķirīgu zivju sabiedrību. Atkarībā no tā, ko kura ēd, un kur labprātāk vairojas (vienkāršoti).
foto piemērs: soli platā Medupīte, grīvas posmā pirms Kaņiera -
Filoloģijas profesore Marta Rudzīte jau 1978 gadā "atklāj" -
Hidrologi ir noskaidrojuši, ka Latvijā vēl ir apmēram 12 500 upju. 94% no tām ir mazas upes, kam parasti nav sava nosaukuma. Lielākas upes, kam palaikam ir arī vārds, ir 777. Tā kā nosaukumi ir arī daļai mazo upju, tad mums ir ap 1000 upju vārdu. Ezeru Latvijā ir apmēram 5000, no tiem ar nosaukumiem — 4000. Tādējādi Latvijā ir ap 5000 ūdeņu nosaukumu jeb hidronīmu. Lielāko upju nosaukumi ir plašāk zināmi, bet mazo upīšu vārdi parasti ir pazīstami tikai tuvākā apkaimē. Tie bieži izzūd, meliorējot mežus un laukus. Taču arī mazo upīšu un strautu vārdi nav mazāk svarīgi pētniekiem. Būtu ļoti vēlams, lai lasītāji savāktu savā apkaimē lietotos upīšu un strautu vārdus, sniegtu ziņas par to, kur šīs upītes ietek.Turpinot par skaitu, tagad enciklopēdijā vidējo upju 860, vismaz. Interesants šķiet uzsvars "vēl ir", taču nosauktais nosaukumu skaits ir vismaz 5 reizes lielāks. Latviešu valodas institūta hidronīmu skapī ir apmēram 40 000 ar ūdeņiem saistītu nosaukumu. Arī upes.lv neievieto jebkuru nosaukumu kamēr nav saprasts vai tas ir sinonīms, un kuram no mūsdienu grāvjiem piekrītošs.
Katras upes augštece un lejtece savstarpēji būtiski atšķiras. Virzienā
no iztekas uz grīvu pieaug tādi faktori kā plūstošā viļņa vecums,
bioloģiskais un ķīmiskais skābekļa patēriņš, ūdens temperatūra, dūņu
slāņa uzkrāšanās, organismu kopējais skaits un biomasa, savukārt,
samazinās tecējuma ātrums un drifta intensitāte, atmosfēras aerācijas
intensitāte un ūdens dzidrība. Tātad upe attīstās ne tikai laikā
(noveco), bet arī telpā, t.i., virzienā no iztekas uz grīvu tekošais
ūdens kļūst vecāks. Tā kā upes ir atvērtas ekosistēmas, šo efektu
vismaz par 50% ietekmē virszemes notece no upes baseina (Cimdiņš 2001,
Horne, Goldman 1994).
Pētot karti, pievēršam uzmanību iegultnēm un ielejām.
Atsevišķas upes un to posmi tek daudz senākās ielejās. uzskatāmi to redzam pie Devona iežu atsegumiem, kur piemēram, smilšakmens klintij beidzoties sākas māli un smiltis, visbeidzot augsne. 
