Censoņi - pētnieki entuziasti
Kas gan būtu mūsu dzīve bez nemiera gariem, kuri allaž nesēž mierā, neievēro robežas un pārkāpj rāmjus sabiedrības liktos. Neba kabinetu putekļainā klusumā rodas kartes vai dzeja. Arī materiāls enciklopēdijām.
Dzimtās Amadas gājēja
Te goda vietā Melānija Vanaga (1905-1997), Amadas nenogurstošai pētniece kuras mūža veikums ir ducis rokraksta sējumi. Bez viņas vēl tagad Gaujas < pieteka Amada (jā, tā pati populārā straujupe, kas Amata) enciklopēdijās iztecētu no Rezguļa ezera. Plaša sabiedrība pazīst viņu kā dziļi izsāpētu, autobiogrāfisku dzimtas sāgu autori, bet arī novadpētniece. Lai ievērotu pētnieces vēlmi "neļaut citiem sevi aptēlot..." izmatoju citātu no virtualās enciklopedijas -
" 1912.gada rudenī es sāku sēdēt Doles ( tagad - Amatas) skolas priekšējā solā un mācīties rakstīt. /../ Savu pēcnieku glabāšanā atstāju viņu dziļos sakņu pamatus neskaitāmās grāmatās un to atspulgus arī Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā. Amatiešiem un āraisiešiem atstāju viņu Amatas tēlu un dziļākās vēstures izpēti daudzās grāmatās."
Vairāku vasaru laikā kājām tika nostaigāta ne tikai pati Gaujas pieteka no pašas iztekas, bet arī visas Amadas pieteku pieteciņas līdz beidzamam avotam. Kur nebija saklaušināmi nosaukumi, tie tika radīti. Atcerēsimies - tas bija laiks kad jebkāda kartogrāfija nebija pat iedomājama. Fragments - amata.lv.
Zelmārs Lancmanis (1883.-1935.), pseidonīmi Līdumnieks un Novērotājs
Novadpētnieks, skolotājs, grūti teikt kas vairāk, viens vai otrs. Drīzāk abi nesaraujami dabiski papildinoši. Skatot viņa darbu 
nosaukumus nebūs tiešas norādes uz upēm, taču lasot un uzzinot kā tika vadīts dažādu kursu un pētījumu darbs, redzams ka visas pētniecības nozares nav atdalāmas un ir jāskata kopveselumā.
1904.g. ieguvis mājskolotāja tiesības; no 1911.Lejasciema proģimnāzijas skolotājs, jau tolaik visai plaši pazīstams dabas pētnieks; Pētrburgas augstākie ģeogrāfijas kursi (1916.-1918.) ; Latvijas Universitāte (1926.-1935.). No 1919.g. Strazdumuižas pamatskolas pārzinis, Latvijas minerālvielu pētīšanas biedrības sekretārs.
1919. gada 2. martā Zelmāra Lancmaņa vadībā notiek Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrības (statūtos arī — Latvijas pētīšanas biedrības) dibināšanas sapulce, kur konkrēti un lietišķi spriež par dabas un kultūras pieminekļu saglabāšanu. (J.Stradiņš, 1982)
Svarīgākie darbi: Apkārtnes mācības metodika - Rīga, 1921; Apkārtnes mācība - Rīga, 1929-30. (līdzautors); ceļvedis tūristiem Rīgas vārtos, 1936.; daudz publikāciju.
Pirmais no īsta latvieša uzvārda atvasinātais fosilās sugas nosaukums ir Eurypterus lancmani — vēžskorpions no Pļaviņu svītas dolomītiem, ko Latvijas ģeologs Nikolajs Delle 1938. gadā nosaucis par godu Z. Lancmanim — pedagogam un vienam no pirmajiem Latvijas derīgo izrakteņu pētniekiem.
"Nebija nevienas dabzinātņu nozares, kuru mums Lancmanis nebūtu atklājis, uzskatot, ka vislabākā grāmata ir daba un apkārtne. Viņš asināja mūsu novērošanas spējas, mēs uz visu sākām skatīties ar vaļējām acīm." (skolnieks J.Zemzaris1983)
Pelnīti tiek uzskatīts par Latvijas novadpētniecības, kā metodiski virzītas darbības, pamatlicēju.
Jānis Siliņš (1883.-1960.)
Zoologs, Izglītības ministrijas skolu muzeja darbinieks (1919 -1944); pirmās Daugavas izstādes un ekspedīcijas vadītājs (1932).
Grāmata Daugava sērijā "Jaunais zinātnieks", 1933.g. līdzautors. Publikācijas periodikā - Daba; Upe un ezers; Izglītības ministrijas Mēnešraksts; Mednieks un Makšķernieks; Raksts Pa Daugavas viļņiem - atrodas LASĪTAVĀ.
Priekšzīmīgi organizētā Daugavas izstādes sagatavošanas ekspedīcija (divu nedēļu brauciens laivās), sekojošā izstāde, atsauksmes un publicitāte vēl nākamajā gadā, varētu būt nemazsvarīgs iemesls laivu tūrisma attīstībā Latvijā.
Indriķis Sleinis (1888.-1953.), skolotājs, dabaspētnieks,
Darbs: skolotājs Liepājas reālģimnāzijā un Liepājas ģimnāzijā (1919. - 1927.g.). Pie viņa mācījušies
M.Ķempe, F.Rokpelnis.; LU ģeografijas fakultātes dekāns (1947-49.),
Darbi: pirmā Latvijas ģeogrāfijas mācību grāmata, 1946.g.; Daugavas baseins. Raksti par Daugavu, 1932.g.; Kvartārs Gaujas baseinā. Raksti par Gauju, 1933.; Programma dzimtenes upju, ezeru un purvu pētīšanai, 1933; Grāmata Daugava sērijā "Jaunais zinātnieks", 1933.g. līdzautors. Latvijas upes; Latvijas reljefs; Latvijas ģeografiskie reģioni; Latvijas Zeme, Daba, Tauta 1936-37.g.; Fainoloģiskie novērojumi un dzimtenes pētīšana. Izglītības mēnešraksts, 1943.
Laikraksta "Kurzemes vārds" (1999.2.12.) XX. gadsimta 20 izcilāko pedagogu nominācija: Indriķis Saule-Sleinis Fizikas un ģeogrāfijas skolotājs. Par viņa pedagoģiskā darba aizsākumu var uzskatīt jau laiku, kad viņš vēl mācījās reālskolā, jo tad sāka piepelnīties ar stundu pasniegšanu. Viņu interesēja dabas zinības, un 1910.gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja agronomiju. 1919.gadā atgriezās Liepājā un uzsāka skolotāja gaitas pilsētas reālģimnāzijā un Liepājas ģimnāzijā. 1927.gadā Latvijas Universitātē pabeidza kursus un ieguva vidusskolas skolotāja tiesības. Kādu laiku strādāja Rīgā, bet kopš 1938.gada - Liepājas 1.vidusskolā. 1940.gadā viņu uzaicināja lasīt ģeogrāfijas mācīšanas metodiku un vadīt studentu ģeogrāfisko praksi Latvijas Valsts universitātē, pēc kara viņš kļuva par pasniedzēju. I.Saule-Sleinis ir Latvijas ģeogrāfijas pirmās mācību grāmatas autors. Bijušie audzēkņi viņu atcerējās ar dziļu cieņu un pateicību. Skolotājs bija sirsnīgs pret skolēniem, stundas bija interesantas, tās ļāva iepazīties ar Dieva noliktiem likumiem, viņam piemita gaišs prāts, viņš mudināja savus audzēkņus mācīties tālāk.
Arvīds Pastors (1908.-1991.), hidrometereologs,
ģeogrāfijas zinātņu kandidāts; darbs Latvijas jūrniecības departamentā (1928-40); Hidrometereoloģijas un dabas vides pārvaldē (1944-198x);
Nemainīgi visu mūžu palicis uzticīgs vienam darbam: sākumā Latvijas Jūrniecības departamentā (1928.—1944. g.), kopš 1944. gada — Latvijas Hidrometeoroloģijas dienesta pārvaldē, kur vada Jūras un upju prognožu daļu. Vienlaikus viņš dažus gadus strādājis arī Latvijas Hidrotehnikas un meliorācijas zinātniskās pētniecības institūtā; darbojas Latvijas psr Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Ģeogrāfijas dabas zinātņu apakškomisijā.
Neskaitāmu zinātnisku un populāru rakstu autors, tajā skaitā Dabas un Vēstures kalendārā, Latvijas ģeografija (1971/1975) sastādītājs, enciklopedijas Latvijas Daba pirmā sējuma redkolēģijas biedrs, šķirkļu autors par jūras un līča hidrogrāfiju, un par upēm (no Abava līdz Liepupe);
Zinību biedrība droši zina, ka ieplānotos izdevumus «Daugava — enerģētikas avots», «Gauja — dabas pieminekļu rekreācijas upe».
Inga Eipurs (1941.-1998.) ihtiologs,
Vides valsts inspekcijas vecākais inspektors, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības aktīvists, pirmās Latvijas upju kopšanas iniciators;
Autors grāmatai Mūsu saldūdeņu zivis, Rīga 1984; populārzinātniskas publikācijas periodikā; enciklopedijas Latvijas Daba šķirkļu autors, galvenokārt par zivīm un ezeriem, upēm (no līdz);
Guntis Eberhards, ģeomorfologs
ģeogrāfijas profesors, LKF Daugavas programmas biedrs (1990-1995);
"Esmu sācies ar Daugavu" - Guntis Eniņš 
Ar šādu personīgu atklāsmi sākās publikāciju cikls laikrakstā Rīgas Balss 1995.g.
Atceroties kā 1965.-47. gados ložņājot pa Daugavas kanjona nolemtajiem krastiem lai iemūžinātu mūžsenās vērtibas. Stāstot par appludināšanai lemto skaistumu pats sev atklāj dzīves ceļu un mērķi, kuru nu jau redzam daudzos skaistos izdevumos. Tomēr manuprāt pirmā grāmata Tepat Latvijā (1982) paliek nepārspēta. Lai arī saņēmis augstus goda nosaukumus, labprāt dēvējas kā novadpētnieks autodidakts,
SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU
Še redzamā lapa ir mans melnraksts par tēmu "dzimtās zemes upes". Ja gaidītu skaistu pabeigtu, nesagaidītu. Ai. Liepiņš