Kanāli Latvijā
Pamanīsim Ostvalda kanāli
SIGURDS RUSMANIS, fragmenti no 2006.g. Laiks
Braucot pa Bauskas šoseju, neviens parasti neiedomājas, cik ievērojamu ūdensteci nākas šķērsot tepat pie Rīgas. Pļavniekkalnā, ko padomju gados nosauca par Katlakalnu, pamanāma vieta, kur pašreizējai Bauskas šosejai pievienojas vecais Bauskas ceļš. Tālāk tas atkal nozarojas uz Daugavas pusi. /../
Pie Ostvalda kanāla paceļas Rīgas Meža aģentūras finansētais piemineklis (2003) zinātniekam Eiženam Ostvaldam (1851-1932). E.Ostvalds bija augstākās mežsaimnieciskās izglītības pamatlicējs Latvijā, vēlāk LU profesors un mežzinātņu goda doktors. 1878. gadā viņš publicēja pasaulē pirmo zinātnisko pētījumu par mežu hidrotehnisko meliorāciju. No 1883. līdz 1906. gadam E. Ostvalds bija Rīgas pilsētas mežu pārvaldnieka amatā. Viņa vadībā 1898. gadā sāka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Plakanciemu un Olaini, ierīkot 640 km garu grāvju sistēmu. Ap 40 km 2 lielās platības galvenā noteka - 10,5 km garais Skujenieku-Daugavas kanālis tiek saukts ari par Ostvalda kanālu. Šī 10 m platā un 3,5 m dziļā noteka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntis un tika izmantota ari koku pludināšanai. Piecdesmitos gados, kad uzsāka šo mežu nosusināšanas sistēmu rekonstrukciju, Ostvalda kanāla lejasdaļa bija tik labā stāvoklī, ka nebija nepieciešami nekādi atjaunošanas darbi, jau Ostvalda laikā purvi (izņemot kūdras ieguvei paredzētos) būtībā bija izzuduši un to vietā izveidojušās labas kvalitātes mežaudzes. Pēc kanāla izveidošanas trijās tuvējās mājās akās gan palika brūns ūdens. /../ Kanāls izrakts...(sākotnēji gan Mazā Tāmurga, jo to lejteces sakrīt.) (S.R.2012)
Uz vecā ceļa tilts pie bijušajām Tīturgas dzirnavām (saspridzinātas Otrā pasaules kara laikā). Astoņus kilometrus garās upes nosaukums ir lībiskas cilmes, to varētu tulkot - "steidzīgā upīte". Pēc profesores Martas Rudzītes domām, nav pareizi šo vārdu lietot ar īso ''i"; diezin vai latvietim tā parocīgāk izrunāt, tas varētu būt radies krievu valodas ietekmē. Senās kartēs gan visur lasāms `Titurga`. Pie tilta satek divas straumes. No kreisās puses nāk Ostvalda kanālis, no labās - Tīturga. Grantsbedrēs pie "Damaltiem", uz ziemeļiem no upes ietekas Sausajā Daugavā, 1938. gadā atrasts akmens cirvis. Blakus dzirnavu vietai ir bijušā Tīturgas veikala (19. gs. vidus) vieta, pie tā pēc kara uzņēma kinofilmu "Mājup ar uzvaru". Te gan jāpiebilst, ka Baložu pilsētā tikpat kā blakus Rāmavai, kur ir kafejnīca "Titurga", ir arī Uzvaras iela, tikai tai pavisam cita nozīme nekā kinofilmā - iela veltīta uzvarai pār Mēdema purvu./../
PIRMIE KANĀLU PROJEKTI LATVIJĀ
VILNIS PĀVULĀNS
Domas par ūdenskomunikāciju uzlabošanu ar kanālu sistēmu palīdzību Latvijā, tāpat kā Austrumeiropā, sāk parādīties salīdzinājumā ar 
Rietumeiropu stipri vēlu. Vērienīgus darbus šinī jomā veica jau antīkās civilizācijas. Viduslaikos franku karalis Kārlis Lielais (768—814) bija izdevis pavēli izrakt kanālu starp Donavu un Reinas pieteku Mainu. Daļu no šī nodoma realizēja — tika izrakts tā sauktais Kārļa grāvis. Plaši darbi kanālu ierīkošanā tika veikti Itālijā, Nīderlandē, Francijā. Trīsdesmitgadu kara laika Francijā, piemēram, tika izrakts Luāras—Sēnas kanāls. Latvijā par šāda veida pasākumiem plašāk sāka domāt tikai 17. gadsimtā, kaut gan — grāvis ir neatņemama sastāvdaļa senlatviešu pilskalnos, vēlāk arī ordeņa un bīskapa piļu aizsardzības sistēmā. Sava pieredze nelielu kanālu ierīkošanā bija Rīgai, Jelgavai un citām pilsētām.Nopietni kanālu ierīkošanas mēģinājumi ir saistāmi ar Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka hercoga Jēkaba valdīšanas laiku (1642—1682). Šis nelielās valstiņas ievērojamākais valdnieks dzīvoja laikmetā, kas bija visai pretrunīgs. Eiropā plosījās Trīsdesmitgadu karš. ārkārtīgi sarežģītas attiecības bija starp Zečpospoļitu, Krievijas valsti un Zviedriju. Hercogs prata izmantot kara radītās ekonomiskās grūtības Rietumeiropā, realizēt virkni saimniecisku reformu un aktīvi iesaistīties ārpolitikā. Par hercogisti sāka runāt Eiropas galmos. Pieauga tās nozīme politisko kontaktu uzturēšanā starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, kā arī preču tranzīts caur Kurzemes ostām. Aktuāls kļuva kā uzlabot satiksmes iespējas, jo hercogistes teritorija pletās no Baltijas jūras piekrastes līdz Baltkrievijai, tās ziemeļu robeža gāja pa Daugavu un Kurzemei piederēja puse no Daugavas ūdensceļa. Pa tās teritoriju tecēja dziļākā Latvijas upe — Lielupe, sauszemes ceļi savienoja ar Lietuvu un Prūsiju. Hercogistei bija samērā labas ostas —Liepāja, Ventspils, kā arī virkne «mazostu» jeb «sīkostu», piemēram, Saka, Rojai, Mērsrags, Kauguri u. c. Tas viss it kā liecina par diezgan labām transporta un sakaru iespējām.
Taču Kurzemes tirdzniecību ar ārvalstīm ļoti kavēja Rīga, un šajā jautājuma Baltijas lielākās tirdzniecības pilsētas intereses sakrita ar poļu, bet vēlāk ar zviedru administrācijas interesēm, šie spēki ļoti ierobežoja hercogistes tirdzniecību, īpaši tranzīttirdzniecību caur tās ostām. Daugavgrīvā un Bolderaja tika uzlikti dažādi eksporta aizliegumi. Sevišķi hercogistei kaitēja Bolderājas ūdensmuita, kas bija ieviesta, lai traucētu bercogistes tiešos sakarus ar ārzemēm. Piedevām Kurzemes hercogistei trūka labu sauszemes ceļu, kas savienotu tās austrumdaļu ar ostām, kā arī ar tās pilsētām pie Daugavas — Jēkabpili un Jaunjelgavu. Ari stratēģiskā ziņā ceļi bija grūti nosargājami. Tādēļ nav grūti saprast, ka tādam domājošam valdniekam, kāds bija hercogs Jēkabs, radās ideja uzlabot satiksmi, labiekārtojot sauszemes ceļus un pilnveidojot ūdensceļus. Hercoga kanālu projektus kopumā var raksturot ka mēģinājumu dublēt Daugavas ūdensceļu.
Ir saglabājušies vēstures avoti, ko zināmā mērā var uzskatīt par kanālu projektu shematisku attēlojumu. Projektētajā kanālu sistēmā centrālā ass, gluži dabiski, bija Lielupe, kuras liela daļa bija dziļa, ērti kuģojama. Turklāt Lielupe atradās hercogistes vidusdaļā. Bija paredzēts apiet Bolderāju, kur Lielupe ietecēja Daugavā, izrokot kanālu no jūras uz Kaņiera ezeru. Līdz ar to Slocenes upe, kas no Tukuma apkārtnes caur Kaņieri tecēja uz Lielupi, noslēgtu šā ceļa galu, savienojot Lielupi tieši ar jūru. Tiesa, pie Slokas dzirnavām uz upes bija uzcelts aizsprosts, ko paredzēja apiet ar kanāla palīdzību. Vai šī projekta daļa bija reāla? Uz to pozitīvu atbildi sniedz kāds 13. gadsimta vēstures avots, proti, Rīgas un Livonijas ordeņa mestra līgums. Saskaņā ar to jau 1255. gadā rīdziniekiem tiek atļauts vest malku ar liellaivām no Kaņiera pa Slokas (vēlāk Slocenes) upīti uz Lielupi. Tiesa, laika gaitā kuģošanas apstākļi te bija pasliktinājušies, taču vietējie zemnieki un zvejnieki savas laivas pārvilka apkārt dzirnavu dambim pa sauszemi.
Tātad šo ūdenskomunikācijas sistēmu hercogs bija iecerējis pilnveidot, savienojot Slocenes augšteci ar Abavu un tādējādi saslēdzoties ar Ventas ūdensceļu. Jāteic, ka atšķirībā no pirmā šis projekts jau bija pilnīgi nereāls. Tālāk bija paredzēts savienot Daugavas pieteku Egloni (Eglaini) Augšzemē ar Dobes (Susējas pieteka) pieteku Vilkupi. Vēsturiskajā literatūrā nepareizi ieviesies nosaukums — Eglaines—Susējas kanāls, pareizāk to būtu saukt par Eglaines—Vilkupes kanālu. Sim kanālam bija jāsaista Daugava ar Mēmeles pieteku Susēju un tātad ar Lielupi. Hercoga Jēkaba radinieks, lietuviešu augstmanis Radzivills, savukārt plānoja Sventojas pieteku Jaru savienot ar Nemunēli (Mēmeli), kā arī Nemunu ar Ventu, šie plāni dzīvē netika realizēti.
Ko īsti no iecerētā hercogs Jēkabs paveica?
Visvairāk tika padarīts Eglaines—Vilkupes kanāla celtniecībā. 1667. gada rudenī no Dobes pietekas Vilkupes tika izrakts grāvis, ievadot to kādā purvā virzienā uz Eglaini. Četri simti racēju bija strādājuši četras nedēļas. Salam iestājoties, darbus pārtrauca, lai atjaunotu pavasarī. Radzivills bija solījis dot palīgā 2000 racēju. Nodoms pamazām saka realizēties. Šie notikumi Rīgas tirgotāju aprindās radīja satraukumu. Tā paša gada rudenī, maskēdamies par tirgotājiem, kas brauc uz Subati, rīdzinieku uzdevumā kanāla darbus devās
izlūkot Joahims Hārdelofs un Francis Murers. Ir saglabājusies abu izlūku atskaite par šo braucienu. Tajā teikts, ka jaunais grāvis (tā saukts kanāls) esot izrakts garām Budberga krogam. Taču viņi bija kļūdījušies, jo četrās nedēļās kanālu tik tālu — līdz Dobei — izrakt nevarēja. īstenībā gar Budberga krogu tecēja Vilkupe, kas tolaik acīmredzot bija tīrīta un ko abi «tirgotāji» bija noturējuši par kanālu. Tā sākums bija jāmeklē kādus divus kilometrus pa Vilkupi uz augšu tajā vietā, kur Vilkupe, tekot no Asares apkārtnes, iegriežas
priežu silā, lai tecētu uz Dobi. Sākot ar šo pagriezienu, Vilkupe tek pa samērā dziļu gravu ar diezgan augstiem krastiem. Kanāls bija sākts rakt virzienā uz Eglaini. Izlūki savu atskaiti ir rakstījuši nomierinošā tonī, tomēr tā īsti rīdzinieki viņiem nenoticēja. 1668. gadā uz kanāla rakšanas vietu devās cits izlūks — inženieris J. Svenburgs. Viņš konstatēja, ka «jaunā grāvja» rakšanas darbi ir turpinājušies arī ziemā. Grāvis bija izrakts pusjūdzes garumā (vairāk nekā 3 km), 2—3 asu (ap 3—4,5 m) platumā un 2 pēdas (ap 50 cm) dziļumā. Pie pašas Eglaines gan bija tikai pēdu dziļa ūdens rene, jo rakšanas darbus bija apgrūtinājusi cietā grunts, kas atradās zem purvainā slāņa 3—5 pēdu dziļumā. Taču teiktais liecina, ka kanāla trase bija «noieta» visā garumā.
Diemžēl mums nav nekādu ziņu par ūdens režīmu Augšzemē 17. gadsimtā. Raksta autors savu bērnību un skolas gadus ir pavadījis tieši šā rajona tuvumā un atceras to situāciju, kāda bija 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Tad visas šīs upītes bija ļoti seklas, bija saglabājušās arī hercoga «grāvja» atliekas. Par kaut cik normālu kuģošanu, kaut vai par koku pludināšanu nebija ko domāt, tādu ūdens resursu upēs nebija. Jādomā, ka 17. gadsimtā upes bijušas dzijākas, taču, spriežot pēc izlūku ziņām, jau toreiz trūcis ūdens. Purviņi un mežu masīvi ir bijuši nelieli, tāpēc ilgstoša ūdens pievade ar grāvjiem liekos apkārtnes ūdeņus ātri būtu izsmēlusi. Līdz ar to ūdens daudzums kanālā stipri samazinātos. Bez tam Vilkupe savā lejtecē ir ļoti līkumota, bet to iztaisnot augsto krastu dēj nav iespējams. Arī Susējas gultne būtu bijusi stipri vien jāpadziļina. Dažādos variantos kanāla būves ideja Augšzemē pastāvēja vēl 19. gadsimtā.
Jēkaba plāni nebija smiltīs dibināti, kanāli tika projektēti ar tam laikam raksturīgo domāšanu. Ja hercogistei būtu izdevies realizēt šos projektus, tā būtu daudz ieguvusi: tiktu apietas muitas barjeras, augtu hercogistes saimnieciskais potenciāls, kā ari politiskā nozīme. Taču, ja turamies pie vēstures avotu ziņām, tad neviens no iepriekšminētajiem projektiem netika novests līdz galam. Maldīgi ir vēsturnieka J. Juškeviča apgalvojumi, ka daļa plānu ir bijusi realizēta. Lai pierādītu, ka pie Kaugurciema eksistējis kanāls uz jūru, viņš izmanto faktu par Slokas un Kauguru uzplaukumu. Taču šo uzplaukumu varēja veicināt, piemēram, aktīva tirdzniecība Kauguru ostā, no kuras preces, kā liecina kāds 1696. gada vēstures avots, vestas uz Sloku ar pajūgiem.
Arī Augšzemē kanāla rakšana apstājās. Darbu pārtraukšanai bija vairāki cēloņi. Pirmkārt, 1688. gada aprīlī Zviedrija karaļa vārdā pieprasīja darbus pārtraukt. Hercogam ar to bija jārēķinās, jo tolaik Zviedrija bija stiprākā valsts reģionā. Pats hercogs Jēkabs jau vienreiz bija izbaudījis zviedru gūsta neērtības. Otrkārt, hercogistei nepietika naudas līdzekļu. Treškārt — liela nozīme bija nelabvēlīgiem hidrogrāfiskajiem apstākļiem upēs.
Vairāki kanālu rakšanas projekti bijuši izstrādāti arī Vidzemē. Viens no šiem projektiem (1664. gadā to ierosināja zviedru ģenerālgubernators Vidzemē B. G. Uksenšērna) paredzēja savienot Gauju ar Baltezeru. Šo projektu dažāda ranga augsti zviedru ierēdņi cilāja līdz pat 1696. gadam, bet tā arī nerealizēja. Interesants bija projekts, kas paredzēja savienot Gauju un Ķīšezeru ar Langas
upes (Garā strauta) palīdzību. Ir saglabājusies sīka Langas uzmērojuma karte, kas rāda, ka Langā ir bijuši līdz 6 m dziļi atvari. Protams, upē netrūka arī stipri seklu vietu. Arī šis projekts palika uz papīra. Tomēr kopumā šie fakti bagātina mūsu republikas vēsturi un nebūt nav mazsvarīgi.
1. att. Daugavas ūdensceļa dublēšanas plāns pēc hercoga Jēkaba ieceres. Zīmējums pie inženiera J. Svenburga atskaites 1668. gadā.
V.Pāvulāns, Pa mūsu plostu ceļiem, Dabas un Vēstures kalendārs 1989.g. saite lasītava/periodika;
Še redzamā lapa ir mans melnraksts par tēmu "dzimtās zemes upes". Ja gaidītu skaistu pabeigtu, nesagaidītu. Ai. Liepiņš
Lielupe, Fr.Draviņš 1932. Jau šajā laikā, kā atsevišķa nodaļa, grāmatā izdalīti KANALI - Iecava 1892 ar Garoza un Velna grāvis; Bērze un Melnupe; Jēkaba kanāls; Spuņņupe 1837; grāvis (dzelzceļam); Slocenes noteka; 
Lielākais kanālu mezgls ietver bijušo lielāko ezeru Lubānu, bet līdz ar to tas esot lielākais Eiropā iedambētais ezers. Meirānu kanāls, Īdeņas kanāls; Zvidzienas kanāls; Vērdes kanāls; Maltas-Rēzeknes kanāls; Lubāna izvadkanāls...