Vecāku rakstu kolekcija
Daugavas ekoloģiskās tiesības
Mirdza Leinerte, Dr. biol. ”Diena” 1999.g. 2. augusts
Lai braucēji justos brīvāki un kājāmgājēji - drošāki, kur vien nepieciešams un iespējams, esam nodalījuši braucamo daļu no kājceliņiem. Bez tam pastāv ceļu satiksmes noteikumi, kas reglamentē braucēju un gājēju attiecības, kalpojot abu pušu drošībai. Tā ir mūsu pašu radīta sistēma, mums saprotama un pieņemama.
Grūtāk ir ar dabas radīto sistēmu un likumību atzīšanu un pieņemšanu, kaut arī tas stiprinātu mūsu drošību un vairotu mūsu labklājību. Izmantojot līdzības, var teikt, ka upes braucamā daļa ir tās ieleja. Justies brīvi savā ielejā ir upes ekoloģiskās tiesības. To nosaka dabas likumi. Upei ir tiesības ceļot pa ieleju gan telpā, gan laikā, ieņemot vienu vai otru tās joslu (palieni, virspalu terases) atbilstoši tekošu ūdeņu attīstības noteikumiem jeb likumsakarībām. Kur lai upe paliek, ja tās ieleju esam nosprostojuši un pārveidojuši?
Mēs esam pārveidojuši ne tikai upes ieleju un upi, bet arī sateces baseinu – pārmēru daudz izcirtuši mežus; nosusinājuši purvus un mitrājus, lielās vienlaidu platībās esam no-susinājuši arī lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus; pazeminājuši ezeru līmeni un pārvērtuši mazās upītes par lieliem, iztaisnotiem notekgrāvjiem. Esam sabūvējuši pilsētas ar asfaltētām ielām un laukumiem. Visas šis darbības veicina nokrišņu ūdeņu ātrāku aiz-plūšanu no sauszemes. Pilnīgi pretēji laika pārbaudi izturējušiem dabas likumiem un kaitējot dabisko ekosistēmu attīstībai.
Ar Daugavas trejkāršu nosprostošanu esam pakļāvuši degradācijai vienu no piecām lielākajām Baltijas jūru atjaunojošajām upēm. Ir pārrauta upes dzīvā, vienotā straume un iznīcinātas tipiskas tekošo ūdeņu organismu sabiedrības. Tādējādi sakropļotā Daugava vairs nav spējīga pilnībā izpildīt evolūcijas gaitā iemantotos uzdevumus – bez ūdens apkārtriņķojuma nodrošināt vēl arī minerālu apriti (tagad tie izgulsnējas ūdenskrātuvēs) un gādāt, lai jūrā ietekošais ūdens būtu tīrs. Dabiskos apstākļos ūdeņi ir piesārņoti tikai ar organiskām vielām. Interesantākais ir tas, ka lejteces organismi ir specializējušies saņemt augštecē līdz galam nesadalījušās organiskās vielas un turpināt to likvidāciju.
Uzskaitīto nodarījumu smagumu vēl pastiprina arī Lubāna līdzenuma pretdabiskā pārkārtošana – Lubāna ezera atdalīšana no tā sateces baseina un klānu nosusināšana. Tik būtiskas izmaiņas nevar palikt bez dabas atbildes reakcijas. Zemes pašregulācijas mehānismi darbojas nepārtraukti, tikai lēnāk, nekā top mūsu mašinizētie pārveidojumi, toties vispusīgāk un uz ilgāku laiku.
Tikmēr atcerēsimies jau uzkrājušos pierādījumus, kas liecina par mūsu līdzšinējo saimniekošanas paņēmienu neatbilstību ne dabas sistēmu, ne cilvēka ilgstošai un līdzsvarotai attīstībai.
”Diena” 1999.g. 2. augusts
foto: Daugava-s ūdenskrātuve pret Mūku kalnam - tekošai upei tāds krasts nebūtu - tas ir ezera viļņu krasts! Ceļaprieks 2013.
Tie tikai izgājuši..., No mana
dzīvesstāsta, MIERVALDIS BIRZE
Vai palikt mājās reizēm nav tikpat drosmīgi
un cildeni kā aiziet? Visu
aiziešana — to vēsturē arī par eksodu sauc — ir
drausmām apdvesta
parādība cilvēces vēsturē. Tā ir upes izsīkšana. Tas ir — kā iz Gaujas
krastiem ar pēdējo vilni jūrā
aizplūstu viss ūdens, gultne pieaugtu ar
naža asu, sausu zāli, kārkliem un visu sedzošiem
alkšņiem. Upes vairs
nav, tikai pasaules jūru milzīgajā klaidā šur tur
uzmirdz pa lāsei tā
ūdens, kas glabā atmiņas, ka reiz bijusi lāse
Gaujas. (1984.g.)
SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU
UN PA PLAISĀM, kuras parādās pirmās,
izspiežas virsējais ūdens ar to kas nu peld pa virsu... Tāds jauks
buljons, sīrups - taisni prasās taisnā ceļā uz laboratoriju. Tāpat
skaidrs kas tas ir. Vietās kur makšķernieki un ledus biezāks, kur
braukāts ar sniega močiem, tur sastāvs ir koši melns. 
