Zilā kalna upes

20. maijs, 2020 pl. 17:22, Nav komentāru

Latvijas zināmākais kalns ar tādu nosaukumu, starp Ziliem kalniem, ir Vidzemē pie Valmieras. Tas veido ūdenšķirtni starp Salacas baseina Briedi un Gaujas Jumaru.

Sena senču svētvieta un arī aizsargāta dabas vieta, pamatoti izpelnījusies daudzas publikācijas. To apvij kā dūmaka arī maz pamatoti mistiski nostāsti, līdzās tautas daiļrades pērlēm. Uz paša Zilā kalna vēl ir virkne mikropauguru ar saviem nosaukumiem. Visu salicis Gints Skutāns "zinātīgā" kārtībā.

Turpmākais autora izklāstā:

Avotiņkalniņš (arī Avotiņkalns) ir viens no Zilākalna virsotni ietverošajiem pauguriem - galotnēm, kuriem katram piešķirama sava tradīcija un nosaukums.

Tā augstums ir 120 metrus vjl, tātad par 6,5 metriem zemāks kā Zilākalna virsotne (126,5 metri vjl.). Nosaukuma izcelsme saistāma ar apkārtnē labi zināmā Zilākalna avotiņa atrašanos tā ZR nogāzē. Šeit līdz pat 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem bija vērojama periodiska ūdens klātbūtne. Pastāv leģenda arī par Zilākalna avota izzušanu kalna augstākajā daļā, kur avota vietu reljefā neizdodas konstatēt.

Otrs vietējais nosaukums ir Stāvais kalniņš, bet nosaukums Jāņa kalniņš nekad nav ticis lietots kādai no Zilākalna virsotnes reljefa formām.

Mūsdienās avotiņa vieta meklējama Zilākalna ziemeļrietumu stūrī, kājceliņa labajā malā, un ūdens iztece (kaut arī neliela) bija vērojama līdz pat kūdras ieguves sākšanai. Šo avota vietu man uzrādīja vairums aptaujāto vietējo iedzīvotāju (vismaz divdesmit), ko skaidri zināja pēc senākas tautas tradīcijas un pašu pieredzētā. Tāpat vairāki stāstīja arī par novēroto ūdens spiešanos no zemes un nelielo noteci pa Avota reni, kuras galā tas iesūcās zemē un pazuda. Tā ir acīmredzama ūdensteces vieta vēl mūsdienās, kas skaidri iezīmējas kalna nogāzes reljefā. Celiņa apkārtni, kas ved no Zilākalna virzotnes sauca arī par Avota leju (arī Upuru leja, vieta), kur tika likti ziedojumi nabagiem svētku dienās. Ziemeļaustrumos no kalniņa iet lejā ļoti krauja nogāze, saukta par Stāvo gravu.

Oļu kalniņš - Mūsdienās tas rakstos un tautas apziņā vairāk pazīstams kā Imantas kalniņš, bet dažkārt uz to kļūdaini attiecina arī Avotiņkalniņa un Upurkalniņa nosaukumus.

Par galveno kalniņa nosaukumu atstāju vietējā mutvārdu tradīcijā pierakstītu vietvārdu - Oļu kalniņš, kas saistās ar kādreiz plaši izplatīto ticējumu ripināt lejā oļus zīlēšanas nolūkā (to piekopa no divām Zilākalna stāvajām virsotnēm). Pēc Pārslas Konteres stāstītā : "Tā saucām vienu no Zilākalna mazajām virsotnēm, pa kuru laida lejā akmeņus (oļus) lai izzīlētu savu likteni. ja akmenis noripoja tālu lejā, tad būs ilgs un laimīgs mūžs."

V.D.Baloža grāmatā Jumaras leja pieminētie Oļu kalni nevar tikt saistīti ar šo nosaukumu un Zilā kalna virsotni, jo patiesībā tie ir tikai viens no Kārkliņu mājas lēzenajiem tīrumiem (līdz ar Jāņa kalnu).

/ Pilnu Ginta Skutāna tekstu lūdzu meklēt vietnē historia.lv... /

PAPILDINĀJUMS 07.01.21. - ar kartes fragmentu

Zilākalna dienvidus pakājē iesākas mazs strauts- Melngrauzne, kura ūdens aiztecēja uz Zīles upīti. Agrāk tā sauca arī pļavu tā abās pusēs, bet mūsdienās šeit aug mežs. Tas uzskatāms par Zilākalna avotiņa ūdensteces turpinājumu, kas šādā veidā saglabājies līdz mūsdienām.

https://www.historia.lv/vietas/melgrauzne

Zilā kalna upes

Nav komentāru

Komentēt