Nosaukumus cilvēki veido pēc dažādām pazīmēm, tātad tie var mainīties mainoties pirmējām īpašībām. Viens no izplatītākajiem nosaukumu veidošanas motīviem ir aprakstošas īpašības - lielums, krāsa, forma. To vēl papildina pieaugošā civilizācijas darbība vides pārveidošanā. Ir nepārliecinoši sastapt "līčupe" pie taisna kanāla lauztās līnijās (toponīmu veidošanās aspekti ir daudz plašāks temats). Sabiedrība kaut kādā veidā vienojas par vienu nosaukumu vienam objektam. Tomēr pat demokrātiskās kopienās būs lokālas interešu grupas kuras sauks "pa savam".

Pieņemot par faktu "ūdensteces ģeometriju", un to ka no katra sateces punkta mainās upes īpašības, raksturs, pēc vairākiem posmiem acīmredzot gribas teikt - tā jau ir cita upe! Mazupīte kļūst par lielupīti, straujupīte par lēnupīti, vai melnupīti, neapšaubāmi ir pamats nosaukumiem dažādoties. Sākotnēji nosaukumos atspoguļojas fizikālās vai apvidus īpatnības (Mālupe, Ezerupe), līdz ierodas cilvēks ar saviem punktiem - apmetnes, tilti, dīķi. Tā piemēram, pastāv neskaitāmi daudz Dzirnupes, kurai katrai taču bijis cits nosaukums. Vietai, priekšmetam vārds dabiski nerodas, tas tiek radīts (izdomāts un pieņemts lietošanai), iegūstot sociālu funkciju. Tad nosaukumam, kuru pārstāv vairāk subjektu ir lielāks svars - tā MŪSU upīte! Laika gaitā mainoties īslaicīgajiem mākslīgajiem punktiem, tomēr paliek nosaukumi, radot problēmu.